Kā aizbraukt atpūtas ceļojumā, ja jums liekas, ka jums nav naudas?

Šeit top veiksmīgas karjeras Bioekonomikas attīstības iespējas Latvijā IV Pasaules latviešu zinātnieku kongress

Ar ko viņi bija sadusmojuši debesu iemītniekus? Priesteri atcerējās, ka "dievi" atnākuši no zvaigznēm, tāpēc deva padomu pavērst aicinošās līnijas uz zvaigznēm. Darbs atsākās no jauna. Radās pret zvaigznēm vērsti ceļi. Bet "dievi" neieradās. Pa šo laiku nāca un aizgāja paaudzes. Sākotnējie, īstie sveša intelekta pārstāvju būvētie skrejceļi sen bija sabrukuši. Nākošās indiāņu paaudzes tikai no nostāstiem zināja par "dieviem", kas reiz bija nokāpuši no debesīm. Faktu nodošanas vietā priesteri izveidoja reliģiskas tradīcijas un pieprasīja, lai "dieviem" tiktu uzstādītas aizvien jaunas zīmes, kas liks viņiem kādu dienu atgriezties.

Tā kā ar līniju vilkšanu nekāds rezultāts sasniegts netika, cilvēki sāka veidot lielas dzīvnieku figūras. Sākumā attēloja dažāda veida putnus, kuriem vajadzēja simbolizēt lidojumu, vēlāk viņu fantāzijā radās zirnekļu, pērtiķu un zivju apveidi. Atzīstu, ka tas ir Naskas zīmējumu hipotētisks izskaidrojums. Bet vai aptuveni tā nevarēja notikt? Es to visu esmu redzējis, un katrs var pārliecināties, ka pārpalikuma vadītājs koordinātes un dzīvnieku simboli uztverami tikai no liela augstuma. Taču ar to vēl nepietiek. Visapkārt Naskai uz klinšu sienām sastopami zīmējumi, kuros attēloti cilvēki, no kuru galvām izšaujas stari — līdzīgi tam, kā kristieši attēlo svēto mirdzumu.

Arheologi šīs skrejceļu atgādinošās līnijas Naskas līdzenumā apzīmē kā inku ielas, "maģiskās līnijas" vai astronomisku kalendāru. Attēls runā pats par sevi! Līdz Peru dienvidu pilsētas Moljendo apkārtnei, kilometru taisnā līnijā no Naskas, — tik tālu Čīles provinces Antofagastas tuksnešos un pakalnos uz augstām slīpām klinšu sienām atrodami lieli zīmējumi, kuru jēgu un mērķi līdz šim nav izdevies noskaidrot. Gar noteiktu līniju uz stāvām klinšu sienām atrodami arī apļi ar uz iekšpusi vērstiem stariem, ovāli. Par šo atklājumu kilometrus uz dienvidiem no Naskas Pie kraujām visapkārt Naskas ielejai izveidoti augumi un sejas ar staru vainagiem. Lidojot virs Tarapakaras tuksneša Čīles galējos ziemeļos, viņi atklāja smiltīs iezīmētu stilizētu vīrieša figūru. Šī figūra ir metru liela un iezīmēta ar vulkāniskiem iežiem. Tā atrodas vientujā, ap metru augstā pakalnā… Zinātniskās aprindās nostiprinās uzskats, ka šāda veida izlūkošanai no gaisa ir liela nozīme aizvēstures pētīšanā…" Tātad pēc ekspedīcijas dalībnieku novērtējuma "robots" ir ap metru garš.

Tā ķermenis ir četrstūrains kā kaste, kājas taisnas un uz tievā kakla novietota kvadrātveidīga galva ar divpadsmit taisniem antenu radziņiem. Kreisā roka nolaista uz leju, labā nedaudz pacelta uz augšu. Sākot no gurniem, pa labi un pa kreisi no ķermeņa redzamas trijstūrveidīgas plāksnes, kas atgādina virsskaņas iznīcinātāja strupos spārnus. Šo patiešām sensacionālo atklājumu pēc vēlāka izlūklidojuma pilnā mērā apstiprināja Antofagastas arheoloģijas muzeja vadītāja Gakolda Buasē. Pintadosas augstienēs piecu kilometru joslā tika atklāta virkne jaunu stilizētu figūru, un to pierāda aerofotouzņēmumi. Ar klintīm segtais plato ir aptuveni trīs kilometru garš un vietā, kas nav cietusi no laika zoba, ap metru plats.

Šī teritorija rada amfiteātra iespaidu. Ja to ir cēluši cilvēki, tad tiem vajadzēja būt apveltītiem ar vairāk nekā pārcilvēciskiem spēkiem! Šurp atgādātie klinšu bloki ir četrstūraini, četrus līdz piecus metrus augsti un septiņus līdz astoņus metrus gari. Ja šīs vietas izmantojuši milži, tad tiem bija jābūt nenormāli lieliem. Lai sēdētu akmens krēslos, apakšstilbiem jābūt vismaz četrus metrus gariem.

Nepietiek ar visbagātāko fantāziju, lai iedomātos, kādi mirstīgie varējuši no šiem blokiem izveidot amfiteātri. Čīles pilsētas Talkas laikraksts LaManana tad arī jautā: "Vai tā varētu būt bijusi piezemēšanās vieta [dieviem]? Bez šaubām. Elenladriljado plakankalni var sasniegt tikai ar zirgiem. No nelielās apdzīvotās vietas Alto dc Vilčesas līdz kārotajam mērķim metru augstumā jājāj trīs stundas. Vulkāniskajiem blokiem, kuri šeit atrodami lielā skaitā, vidū ir viena tik gluda pamatplaknc, kāda var rasties tikai pēc visrūpīgākās apstrādes. Arī uz šī plato var skaidri saskatīt daļēji pārtrauktu skrejceļu, kurš ir aptuveni kilometru garš un 60 metru plats. Apkārtnē tika un vēl joprojām tiek atrasti aizvēsturiski darbarīki, ar kuriem it kā būtu jābūt apstrādātiem ģeometriski pareizi piegrieztiem klinšu blokiem, kuri katrs sver aptuveni 10 kilogramu. Tic ir būvakmeņi amfiteātrim. Čīles laikraksts Conccption Noslēpumaina tā ir patiešām, kā īstenībā noslēpumainas šodien vēl ir visas vielas, kur tiek atrastas aizvēsturiskas liecības. Uz rietumiem skaliens slīd pār milzīgiem bezdibeņiem, virs kuriem riņķo kondori un ērgļi, aiz tiem kā mēmi sargi paceļas vulkāni. Tur, pie rietumu pakalniem, atrodas kāda mclrus dziļa ala, kur konstatētas cilvēku darba pēdas. Patlaban liek pētīts, vai savas industriālās attīstības pierādījumus metāla darbarīku veidā ir atstājuši akmens laikmeta cilvēki, kuri šeit atseguši obsidiana jaunu vulkanītu stiklveida forma dzīslu.

Es nevaru tam piekrist: akmens laikmeta cilvēkiem diez vai varēja piederēt metāla darbarīki. Līdzšinējās tēzes manuprāt nevar saskanēt. Bet, domā Buno, par plato kā par lielisku nosēšanās vietu visiem iespējamiem lidaparātiem jau zināja. Tāpēc izkārtotos klinšu blokus var uzskatīt par uz debesīm vērstiem optiskiem orientieriem. Citējot Buno: "Bet varbūt vienkārši bija tā, ka runa ir par nezināmām būtnēm, kuras šo vietu izmantojušas savām vajadzībām.

Lai uz šiem jautājumiem rastu pareizu atbildi, lai pieņemtu šo izaicinājumu, arheoloģiskajām pētniecības iestādēm no savām valdībām, bet varbūt arī no kādas vispasaules organizācijas, jāsaņem bagātīgi līdzekļi, ar kuru palīdzību sistematizēt un intensificēt pētījumus. Ir normāli un nepieciešami, ka industriālās nācijas iegulda miljardus nākotnes pētniecībā. Bet vai tāpēc drīkst ar mūsu pagātnes izpēti apieties kā ar tagadnes pabērnu? Var pienākt diena, kad ar. Tad izveidosies situācija, kādai mēs dzīvojām līdzi sakarā ar pirmo nosēšanos uz Mēness, tikai gaidāmā sacensība nebūs prestiža jautājums, bet gan daudz vairāk īri praktisku vajadzību radīta problēma. Daudzos Peru apgabalos uz kalnu nogāzēm sastopami zīmējumi, kas neapšaubāmi radīti, lai dotu signālus lidojošām būtnēm. Kam citam gan tie bijuši vajadzīgi? Pisko līča stāvā krasta sarkanīgajā sienā izkalts viens no visdīvainākajiem zīmējumiem. Tuvojoties no jūras puses, jau no divu kilometru attāluma saskatāma gandrīz metru augsta figūra. Ja uzdotu jautājumu — ko tā atgādina, būtu jāsaka, ka šis tēlnieka veidojums izskatās kā milzu trejdeksnis vai kā gigantisks trijžuburu svečturis. Un šī akmens veidojuma vidējā kolonnā tika atrasta gara virve! Vai tā toreiz kalpojusi kā svārsts? Godīgi jāatzīst, ka ar izskaidrojumu mēs mīņājamies pilnīgā tumsā. Mūsu domāšanas sistēmā tas neiekļaujas, bet tas nenozīmē, ka nebūtu ideju, kā arī šo fenomenu iesaistīt līdzšinējās pētniecības metodes mozaīkā. Bet kas ierosināja senperuāņu tautas, kuras šeit dzīvoja pirms inkiem, veidot fantastiskas līnijas — Naskas nolaišanās joslas?

Kāds ārprāts varēja pamudināt viņus veidot metru augsto akmens zīmi sarkanīgajā slāvkrastā uz dienvidiem no Limas? Bez modernām mašīnām un ierīcēm tas prasītu gadu desmitus smaga darba. Tā būtu bijusi caur un cauri bezjēdzīga darbošanās, ja vien tic nebūtu gribējuši ar savu pūļu augļiem dot zīmi būtnēm, kas nāca pie viņiem no liela augstuma. Atliek atbildēt uz provokatīvu jautājumu: kāpēc viņi to visu darīja, ja viņiem nevarēja būt ne jausmas, ka eksistē lidojošas būtnes? Identificēšana vairs nevar būt tikai arheologu lieta. Tikai dažādu nozaru zinātnieku konsīlijs garantēti tuvinās mūs mīklas atrisinājumam: domu apmaiņa un sarunas izlobīs patiesības graudus. Briesmas, ka pētījumi nenonāks līdz galīgam rezultātam, slēpjas apstāklī, ka šādu jautājuma nostādni neuztver nopietni un ironizē par to. Astronauti sirmā pagātnē? Negaidīts jautājums katedru zinātniekiem. Vislabāk būtu jautātāju parādīt psihiatram. Daži arheologi trejdeksni uz klinšu sienas Pisko līcī uzskata par jūras braucējiem domātu krasta marķējumu. Pret šo tēzi runā fakts, ka trejdeksnis atrodas līcī un piebraucošajiem jūrniekiem nekādā veidā nav redzams no visām pusēm. Pret to runā arī tas, ka šāda mēroga zīme bija pārāk liela piekrastes kuģniecībai, bet tāljūras kuģniecība aizvēsturiskos laikos ir, maigi izsakoties, diskutējams jautājums. Bet visvairāk ar šo tēzi pretrunā ir fakts, ka trejdekšņa radītāji to konstruējuši vērstu uz debesīm.

Atliek jautāt tālāk: ja reiz kādam kuģniecības veidam bija nepieciešamas navigācijas zīmes, kāpēc šim nolūkam neizvēlējās abas salas, kas atradās tālu jūrā uz trejdekšņa vidējā zara līnijas turpinājuma? Tās bija dabiski orientieri, kas jau no tālienes redzami no visiem kuģiem, lai arī no kuras puses tic brauktu. Tātad, kāpēc šāda zīme, ko no ziemeļiem un dienvidiem braucošie jūrnieki vispār nevarēja redzēt?

Un kāpēc navigācijas zīme norāda uz debesīm? Starp citu, izņemot tuksneša smiltis, nav nekā, kas varēja vilināt šurp jūras braucējus, un ūdeņi ar asajiem klinšu rifiem arī senatnē nebija piemēroti, lai noenkurotos. Jautājumi rodas, un jautājumiem, paldies Dievam, ir tā nekaunīgā īpašība uzbāzīgi mums uzmākties, līdz tic nebūs atbildēti. Un šādu negaidītu jautājumu rodas daudz. Ko, piemēram, varētu teikt, ja no sirmās senatnes būtu saglabājies kalendārs, kas ļauj noteikt dienas un nakts garumu, astronomiskos gadalaikus, Mēness pozīcijas katrai stundai, un arī Mēness kustību, ņemot vērā Zemes rotāciju? Tas nav tukšs, pārgalvīgs jautājums! Šāds kalendārs eksistē. Tas ir skandalozs atradums, jo ar neapgāžamiem faktiem pierāda Vai mūsu pašapziņa spēj pieņemt šādus pierādījumus? Tiavanakas pilsētā čum un mudž no noslēpumiem. Pilsēta atrodas metru augstumā un pie tam vēl pašā pasaules malā. Vai varēja uzdrīkstēties iedomāties, ka tieši šādā vietā pastāvējusi aizvēsturiska attīstīta kultūra? No Kusko Peru pilsētu var sasniegt pēc vienas dienas brauciena ar vilcienu un kuģi. Plato atgādina kādas svešas planētas ainavu. Tiem, kas nav šejienieši, fizisks darbs te sagādā īstas mocības, jo gaisa spiediens ir uz pusi zemāks nekā jūras līmenī un skābekļa saturs gaisā ir attiecīgi. Tiavanaka Bolīvijā kādreiz atradās pie Titikakas ezera. Gadsimtu gaitā ezers ir atkāpies.

Par Tiavanaku neeksistē nekādi ticami nostāsti. Varbūt mums būtu jāpriecājas par to, ka tādējādi ar nūju iedzītās skolas gudrības šeit nevar novest līdz pārbaudītam atrisinājumam. Pār drupām, kuru vecums ir neiedomājams un līdz šim nav izdibināts, klājas pagātnes migla, nezināšana un mīkla. Gludas plaknes ar asām šķautnēm virknējas milzīgos kvadrātos, kas sastiprināti ar vara skavām — tas ir kuriozs, kas līdz šim pagātnē nekur nav sastopams.

Desmit tonnu blokos izveidoti 2,5 metrus gari caurumi, kuru nozīme līdz šim nav noskaidrota. Arī piecus metrus garās, nomīdītās, no viena gabala izcirstās akmens flīzes nepalīdz atrisināt mīklas, ko uzdod Tiavanaka. Laikam gan neiedomājama mēroga katastrofas laikā juku jukām izsvaidīti, zemē atrodas akmens ūdensvada posmi: divus metrus gari, 0,5 metrus plati un apmēram tikpat augsti. Šie atradumi samulsina ar savu precīzo apstrādi. Vai mūsu senčiem Tiavanakas nebija nekā cita labāka ko darīt, kā bez instrumentiem gadiem ilgi slīpēt ūdensvada posmus ar tādu precizitāti, salīdzinot ar kuru mūsdienu modernie betona lējumi ir cirvja darbs? Kādā šodien restaurētā pilī atrodas vesels akmens galvu mistrojums, kas, rūpīgāk aplūkojot, pārstāv visdažādākās rases: sejas ar šaurām un pilnīgām lūpām, ar gariem un izliektiem deguniem, ar glītām un lempīgām ausīm, ar smalkiem un rupjiem vaibstiem. Jā, un uz dažām galvām ir uzvilktas neparastas ķiveres. Vai visi šie svešādie un neparastie veidojumi nes mums kādu vēstījumu, ko mēs savā ietiepībā un aizspriedumainībā nevaram vai negribam saprast? Viens no lielākajiem Dienvidamerikas arheoloģiskajiem brīnumiem ir monolītie Tiavanakas Saules Vārti — no viena vesela akmens bloka izkalta trīs metrus augsta un četrus metrus plata skulptūra.

Šā akmeņkaļu veidojuma svars tiek lēsts virs desmit tonnām. Trijās rindās izvietotas, 48 kvadrātveidīgas pa pusei cilvēku, pa pusei putnu figūras noraugās uz Saules Vārtu frīzes centrā redzamo būtni, kas attēlo lidojošu dievu. Ko par noslēpumaino Tiavanakas pilsētu stāsta leģenda? Tā vēsta par zeltītu kosmisko kuģi, kas ieradās no zvaigznēm; ar to atlidoja kāda sieviete — Orjana bija viņas vārds —, lai izpildītu uzdevumu kļūt par Zemes ciltsmāti. Orjanai bija tikai četri pirksti, savienoti ar peldplēvi. Ciltsmāte Orjana dzemdēja 70 Zemes bērnus un atgriezās atpakaļ uz zvaigznēm. Tiešām, Tiavanakas klinšu zīmējumos un figūrās var atrast būtni ar četriem pirkstiem. Šo veidojumu vecums ir nenosakāms. Nekad neviens mums zināmo laikmetu cilvēks nav redzējis Tiavanaku citādā veidā kā drupās. Kādu noslēpumu glabā šī pilsēta? Kādi svešu pasauļu vēstījumi Bolīvijas plakankalnē gaida, kad tos atšifrēs? Par šīs kultūras izcelsmi un galu nav kaut cik pamatota izskaidrojuma. Tas, protams, netraucē dažus arheologus pārgudri un pašpārliecināti apgalvot, ka šim drupu laukam esot gadu. Šo vecumu viņi datē, par pamatu ņemot dažas smieklīgas māla figūras, kurām gan nekādā gadījumā nevar būt nekā kopīga ar monolītu laikmetu. Iekārtojas, kā pašiem ērtāk: salīmē kopā dažas vecas lauskas, izseko dažas.

Šī metode, protams, ir nesalīdzināmi vienkāršāka nekā priekšstati par sarežģītu tehniku, nemaz nerunājot par tādu domu kā astronauti sirmā senatnē. Tas tikai lietu nevajadzīgi sarežģītu. Neaizmirsīsim Saksavamanu! Te nebūs runa par inku fantastiskajiem nocietinājumiem, kas atrodas tikai nedaudz metru virs tagadējās Kusko, ne arī par metru garajiem un 18 metru augstajiem terases veida mūriem, kuru priekšā šodien grozās tūristi un fotografējas atmiņai par šo ceļojumu. Mēs runāsim par to nepazīstamo Saksavamanu, kas atrodas nepilnu kilometru no mums jau zināmajiem inku nocietinājumiem. Mums pietrūkst fantāzijas, lai izdomātu, ar kādiem tehniskiem līdzekļiem mūsu senči akmeņlauztuvēs izlauza pāri par tonnu smagu klinšu bluķi, aiztransportēja to uz attālu vietu un pēc tam apstrādāja. Mūsu stipri nogurdinātā fantāzija, ko iespaidojuši mūsdienu tehnikas sasniegumi, nonāk šoka stāvoklī, kad mēs stāvam aptuveni 20 tonnu smaga. Par tā saucamo Tiavanakas ūdensvadu liecina izgatavotai detaļas. Dīvainā kārtā netika atrastas apakšējās daļas — ūdens renes.

Vai tas vispār bija ūdensvads, varbūt drīzāk aizsargcaurules kabeļiem'. Atpakaļceļā no Saksavamanas pēc pārsimt metriem kādā kalna nogāzes krāterī mēs ieraugām šo briesmoni: vienu vienīgu akmens bluķi piecstāvu mājas lielumā. Tas ir nevainojami apstrādāts vislabākajā amatnieku manierē, tam ir pakāpieni un platformas, un tas ir izgreznots ar spirālēm un caurumiem. Vai iespējams atspēkot apgalvojumu, ka šī neredzētā akmens bluķa apstrāde nevarēja būt parasta inku nodarbe brīvajā laikā, ka tai vajadzēja kalpot kādam — šodien vēl neizdibinātam — mērķim?

Lai atminēt mīklu mums nenāktos pārāk vienkārši, šis milzenis piedevām vēl stāv uz galvas: pakāpieni tādējādi ved no augšas uz leju; klinšu bluķa visās pusēs redzami it kā ar granātām izsisti caurumi; tur ir arī dīvaini padziļinājumi, kas atgādina atzveltņu formas. Kurš izdomās, kā cilvēka rokas un cilvēka spēks šo bluķi izkustināja, transportēja un apstrādāja? Kāds spēks to apmeta otrādi? Profesors Dr. Šindlers-Belamī uzskata, ka Tiavanakas Saules Vārtu skulptūras attēlo kalendāru, kas jauj noteikt dienai un nakti garumu, astronomiskos gadalaikus, kā ari Mēness pozīcijas katrai stundai. Un tas viss, ņemot vērā Zemes rotāciju! Kādi titāniski spēki šeit darbojušies? Un kādā nolūkā? Vēl joprojām šā akmens milža brīnuma pārņemti, kādus metrus tālāk mēs atrodam sakusušam stiklam līdzīgas klintis, tic ir sakusumi, kas varētu rasties akmenim kūstot milzīgi augstā temperatūrā.

Izbrīna pārņemtajam ceļiniekam turpat uz vietas tiek īsi paskaidrots, ka akmeni noslīpējušas kūstošās glečera masas. Absurds skaidrojums! Glcčcrs kā jebkura plūstoša masa loģiski tecētu uz vienu pusi. Šī matērijas īpašība nezin vai varētu būt mainījusies neatkarīgi no tā, kad šie sakusumi radušies. Katrā ziņā grūti pieņemt faktu, ka glečers 15 kvadrātmetru platībā būtu tecējis sešos dažādos virzienos! Saksavamana un Tiavanaka glabā milzums aizvēstures noslēpumu, kuri tiek virspusēji un reizē arī nepārliecinoši izskaidroti. Starp citu, smilšu sakusumi vērojami arī Gobi tuksnesī un senu irākiešu apmešanās vietu tuvumā. Kurš zina atbildi uz jautājumu, kāpēc šie smilšu sakusumi tik ļoti līdzinās tiem, kas radušies Nevadas tuksnesī atomcksploziju rezultātā? Vai tiek pietiekami darīts, lai dotu pārliecinošu atrisinājumu aizvēstures mīklām? Tiavanakā redzami nedabiski, aizauguši pauguri, kuru "jumti" kvadrātmetru platībā ir pilnīgi līdzeni. Ļoti iespējams, ka zem tiem slēpjas mājas. Līdz kamēr caur pauguru ķēdi nebūs izrakts grāvis, neviena lāpsta neaizraksies līdz mīklas atminējumam. Protams, nepietiek naudas. Taču ceļotāji nereti pamana karavīrus un virsniekus, kas acīmredzami nezina, ko jēdzīgu viņi varētu uzsākt.

Vai tas būtu tik absurdi — veikt izrakumus lietpratīgu instruktoru vadībā? Kam gan visam pasaulē neatrodas nauda! Pētījumi nākotnei ir vairāk nekā nepieciešami. Tik ilgi, kamēr mūsupagātne ir neizpētīta, viena aile nākotnes rēķinā paliek neizpildīta: vai pagātne nevar palīdzēt mums risināt tehniskas problēmas, kas vispār nebūtu jāpēta, jo tās jau ir atrisinātas aizvēsturē? Ja vēlme izzināt mūsu pagātni vēl nedod pietiekamu stimulu, lai veiktu modernus, intensīvus pētījumus, varbūt varētu veikt kādus aprēķinus. Katrā gadījumā līdz šim neviens zinātnieks ar moderniem darbarīkiem nav aicināts uz Tiavanaku vai Saksavamanu, uz Gobi tuksnesi vai lai pētītu leģendāro Sodomas un Gomoras starojumu.

Ķīļu raksti un aizvēsturiskās plāksnītes, cilvēces senākās grāmatas — tas viss bez izņēmuma vēsta par "dieviem", kas nāca no zvaigznēm, kuriem bija briesmīgi ieroči un kuri atkal bezmaksas kriptogrāfijas tirdzniecības zvani atpakaļ uz zvaigznēm. Kādēļ mēs tos nemeklējam, šos senos "dievus"? Mūsu radioteleskopi sūta signālus kosmosā un mēģina uztvert signālus no sveša intelekta. Bet kādēļ mēs sveša intelekta pēdas vispirms nemeklējam uz mums taču daudz tuvākās Zemes? Mēs taču akli nemīņājamics tumsā — pēdas viennozīmīgi ir saskatāmas. Šodien mēs nezinām, no kurienes šī tauta ieradās. Taču mēs zinām, ka šumeri atnesa sev līdzi pārāku, jau izveidojušos kultūru, ko uzspieda daļēji vēl barbariskajiem semītiem. Mēs zinām arī, ka viņi savus dievus vienmēr meklēja kalnu virsotnēs un ka tic — ja apmetņu tuvumā nebija kalnu — uz līdzenās zemes uzbēra mākslīgus "kalnus". Astronomija viņiem bija attīstījusies neticami tālu.

Viņu observatorijas aprēķināja Mēness rotāciju, kas tikai par 0,4 sekundēm atšķiras no šodienas aprēķiniem. Bez lieliskā. Piecpadsmitzīmju skaitlis! Mūsu daudz citētie un pamatīgi izpētītie riclumzcmju kultūras senči, vecie gudrie grieķi, savu zināšanu zenītā nebija tikuši pāri skaitlim 10 To, kas sekoja, pieticīgi sauca par "bezgalību". Senie ķīļu raksti piedēvē šumeriem tiešām fantastisku dzīves ilgumu. Tā desmit senie ķēniņi kopā valdījuši gadus, un 23 ķēniņi, kam pēc grēku plūdiem bija jānoņemas ar zemes atjaunošanu, tomēr vēl kopā valdījuši 24 gadus, trīs mēnešus un trīsarpus dienas. Šie gaduskaitļi mums ir pilnīgi un galīgi neizprotami, lai gan daudzo valdnieku vārdi, skaidri iemūžināti uz plāksnītēm un monētām, viens aiz otra izlasāmi garā sarakstā.

Kā būtu, ja arī šai gadījumā mēs uzdrīkstētos notraukt no acīm zvīņas un aplūkotu senās lietas ar jaunām, šodienas acīm? Iedomāsimies, ka nezināmi astronauti pirms gadu tūkstošiem apmeklējuši vietas, kur dzīvoja šumeri. Pieņemsim, ka viņi lika pamatus šumeru civilizācijai un kultūrai, lai pēc šī palīdzības akta atgrieztos uz savas planētas. Iedomāsimies, ka ziņkāre viņus ik pēc simts Zemes gadiem aicināja uz viņu jaunrades vietām, lai pārbaudītu, kā attīstās iesētā sēkla. Ņemot par pamatu šodienas cilvēku vidējo vecumu, astronauti itin mierīgi varēja nodzīvot Zemes gadus. Relativitātes teorija pierāda, ka astronauti, lidojot turp un atpakaļ kosmiskajā kuģī, kura ātrums būtu bijis mazliet zem gaismas ātruma, novecotu tikai par kādiem 40 gadiem! Atpalikušie šumeri gadsimtiem ilgi būvēja torņus, piramīdas un komfortablas mājas, upurēja saviem "dieviem" un gaidīja viņus atgriežamies.

Un pēc simts Zemes gadiem viņi tiešām atgriezās. Augšā, lejā un pa labi: šumeru un babiloniešu zīmogi ir vissenākie mazo mākslas Formu pieminekli pasaulē. Tajos attēlots milzum daudz nezināmu, neizskaidrojamu tehnisku piederumu: dievi, kas darbojas pie "dzīvības koka", lidojošas lodes un dievi barkās pie debess juma. Kā šumeri iztēlojās un attēloja savus "dievus"?

To izskaidro šumeru mitoloģija un dažas akadiešu plāksnītes un zīmējumi. Šumeru "dieviem" nebija cilvēka veidola, un katrs no dievu tēliem bija vienlaicīgi saistīts ar kādu zvaigzni. Uz akadiešu plāksnītēm zvaigznes ir attēlotas gluži tāpat kā tās šodien zīmējam mēs. Tikai dīvaini, ka šīs zvaigznes apjož dažāda lieluma planētas. Kā šumeri, kas nebija apbruņoti ar mūsdienu debesu novērošanas tehniku, varēja zināt, ka stāvzvaigznēm ir planētas?

Ir saglabājušās skices, kurās redzam cilvēkus ar zvaigznēm uz galvas, citas, kurās tie lido uz spārnotām lodēm. Ir veidojums, kas momentā asociējas ar atoma modeli: viena aiz otras riņķī savienotas lodītes, kas pārmaiņus iespīdas. Neviens bezdibenis nav tik biedējošs, neviena debess tik brīnumaina kā šumeru atstātais mantojums — pilns jautājumu, mīklu, baismu nojautu, ja to aplūko ar "kosmosa acīm". Secinājumi par kādreizējo kosmosa ciemiņu klātbūtni vēl ir tīri spekulatīvi. Domājams, ka ieradās "dievi", sapulcēja ap sevi pa pusei mežonīgos šumeru ļautiņus un sniedza tiem daļu no savām zināšanām.

Figūriņās un statujās, kas šodien mūs uzlūko no muzeju vitrīnām, redzams rasu sajaukums: izvalbītas acis, izliekta piere, šauras lūpas un galvenokārt taisni un gari deguni. Tēli, kas slikti, nu pavisam slikti iederas pat visshematiskākajā domāšanas un priekšstatu sistēmā par primitīvo. Ciemiņi no kosmosa sirmā senatnē? Steirs atklāja radioaktīvo alumīnija izotopu. Venera un Zeme ir savienotas ar līnijām. Šai "neiespējamību" kolekcijai vajadzētu uzurdīt mūsu ziņkāri un nemieru. Ar kādiem līdzekļiem, ar kādu intuīciju primitīvi alu cilvēki nonāca pie tā, ka uzzīmēja zvaigznes pareizās pozīcijās? Kādā smalkmehānikas darbnīcā darinātas slīpētās kristāla lēcas? Kā varēja izkausēt un veidot platīnu, ja šis cēlmetāls sāk kust tikai ieguldot atkārtotā kripto °C? Un kur radies alumīnijs, ko tikai ar ievērojamām grūtībām var iegūt no boksītiem? Neiedomājami jautājumi, es piekritu, bet vai tāpēc mums tos nevajag uzdot? Tā kā mēs neesam gatavi pieņemt to, ka pirms ieguldot atkārtotā kripto kultūras eksistējusi augstāka kultūra, pirms mūsu tehnikas — tikpat precīza, paliek tikai hipotēze par ciemiņiem no kosmosa! Kamēr arheologi darbosies tāpat kā līdz šim, jāšaubās, vai mums kādreiz būs iespēja uzzināt, vai mūsu sirmā senatne tiešām bijusi pelēcīga un neizteiksmīga, bet varbūt pavisam saulaina un priecīga… Vajadzīgs utopiskās arheoloģijas gads! Šai vienā gadā arheologiem, fiziķiem, ķīmiķiem, ģeologiem, metalurgiem un šo zinātņu korespondētājlocekļiem jānodarbojas ar vienu jautājumu: vai mūsu senčus apmeklējuši viesi no kosmosa?

Piemēram, vai gan metalurgs arheologam nevarētu īsi un kodolīgi paskaidrot, cik komplicēta ir alumīnija iegūšana? Vai nevarētu gadīties tā, ka fiziķis klinšu zīmējumā momentā atpazīst kādu formulu? Ķīmiķis ar saviem precīzajiem instrumentiem varbūt varētu viennozīmīgi konstatēt, vai obeliski atdalīti no klintīm ar slapja koka ķīļu palīdzību vai ar nezināmām skābēm. Ģeologi mums ir parādā atbildes uz veselu rindu jautājumu, kas saistīti ar dažiem leduslaikmeta noslāņojumiem.

Pie utopiskās arheoloģijas gada komandas, pats par sevi saprotams, piederētu arī ūdenslīdēju brigāde, kas Nāves jūrā meklētu radioaktivitātes pēdas, ko varētu būt atstājusi eventuālā Sodomas un Gomoras atomcksplozija. Kāpēc pasaules vecākās bibliotēkas ir slēgta tipa? No kā tad īstenībā baidās? Vai viņi norūpējušies par to, ka gadsimtiem ilgi sargātā un slēptā taisnība beidzot nāks gaismā? Pētniecību un progresu nav iespējams apstādināt. Ēģiptieši gadus uzskatīja savus "dievus" par reālām būtnēm. Mēs vēl viduslaikos, centīgi aizstāvot savu pasaules uzskatu, nogalinājām "raganas". Gudro grieķu pieņēmums, ka viņi ar zoss māgu varot izzīlēt nākotni, šodien ir pārspēts tikpat lielā mērā kā vakarējā pārliecība, ka nacionālsociālisms vēl ir ļoti nozīmīgs. Mums jālabo tūkstotis un viena pagātnes kļūda. Demonstratīvā pašpārliecinātība ir vāji argumentēt:;, tā ir tikai tāda akūtas ietiepības vienkāršota forma. Vēl joprojām teorētiķu vidū pārsvaru gūst ilūzija, ka jebkura lieta vispirms jāpierāda, pirms "nopietns" cilvēks ar to drīkst vai var nodarboties.

Pirmā diena

Pie tam mums taču tagad ir daudz vieglāk un vienkāršāk. Agrāk tam, kurš izteica jaunu, vēl nebijušu domu, vajadzēja rēķināties ar izstumšanu un vajāšanu no kūrijas un kolēģu puses. Domājams, pārpalikuma vadītājs vajadzētu kļūt vieglāk. Nav vairs pāvesta bullu par izslēgšanu no baznīcas, arī sārti vairs netiek kurināti. Tikai — mūsdienu metodes gan ir mazāk teatrālas, taču progresu ne mazāk bremzējošas.

Viss notiek klusāk un daudz elegantāk. Ar iznīcinošām frāzēm killcr phrases, kā saka amerikāņi tiek apsegtas un iesaldētas hipotēzes un neiedomājami drosmīgas domas. Iespēju te ir daudz: — Tas runā pretī statūtiem! Vienmēr labi! Pārliecinoši, atstāj iespaidu! Ar savu atbaidošo iedarbību — ārpus konkurences! Bet vai ar panākumiem? Tieši tā! Ko tur vēl piebilst? Tātad katrs šāds apgalvojums ir velna pirksts! Tomēr uz Tam vajadzētu gribēt izrevidēt tos likumus un atziņas, kas gadsimtiem ilgi bijuši tabu, taču tagad sakarā ar jaunām atziņām tiek apšaubītas.

Ja vecā gvarde arī mēģinās ierobežot šo jauno garīgo uzbangojumu, tad taisnības un realitātes vārdā būs jāiekaro jauna pasaule cīņā pret visiem neizmācāmajiem. Kas vēl pirms 40 gadiem zinātnieku aprindās ierunājās par satelītiem, varēja sevi uzskatīt par kad sākas tirdzniecības kriptonauda veida akadēmisko pašnāvnieku. Šodien mākslīgi debess ķermeņi, respektīvi satelīti, riņķo ap Sauli, tie ir fotografējuši Marsu un Jupiteru un pa šo laiku ir mīksti piezemējušies uz Mēness un Veneras, nogādājot uz Zemi pirmklasīgus svešo ainavu pārpalikuma vadītājs. Kad Taču: nekas vairs nav neiedomājams. Vārdam "neiespējams" modernā pētnieka galvā vistiešākajā nozīmē vajadzētu kļūt par neiespējamu. Tātad neatlaidīgi paliksim pie mūsu hipotēzes, no kuras izriet, ka pirms nezināmiem tūkstošiem gadu Zemi apmeklējuši astronauti no citām planētām.

Mēs zinām, ka mūsu vienkāršie un primitīvie priekšteči nezināja, ko iesākt ar astronautu pārāko tehniku. Viņi godināja astronautus kā "dievus", kas ieradušies no citām zvaigznēm, un tiem nekas cits neatlika kā pieņemt šo godu. Starp citu, uz šādu sumināšanu morāli jābūt gataviem arī mūsu astronautiem, dodoties uz kādu svešu planētu. Dažos mūsu Zemes nostūros vēl šodien dzīvo primitīvi ļautiņi, kuriem jau mašīnpistole ir velna radīts izgudrojums.

Varbūt reaktīvā lidmašīna viņiem ir eņģeļu braucamrīks? Vai viņiem no radioaparāta neskan dieva balss?

  • Nav
  • Kā ieguldīt īpatnības kriptogrāfijā
  • Labākais
  • Lai uzzinātu,
  • Like
  • Bitcoin un altcoins tirdzniecības un investīciju kurss

Arī šīs pēdējās primitīvās ciltis naivi un nevainīgi savās teikās nodod tālāk no paaudzes uz paaudzi iespaidus par mums jau tik pašsaprotamiem tehniskiem sasniegumiem. Vēl joprojām viņi skrāpē uz klinšu un alu sienām savu dievu tēlus un to brīnumainos gaisa kuģus. Tiešām, mežoņi tādā veidā mums saglabājuši to, ko mēs šodien meklējam. Anrī Lots, franču pētnieks, Tasili plato Sahārā atklāja vairākus simtus! Reizē ar dzīvnieku attēliem mūs pārsteidz būtnes tādos kā ūdenslīdēju tērpos. Lielais Marsa dievs — tā viņu nosauca Lots — bija sešus metrus augsts, bet "mežonis", kurš mums to atstājis, diezin vai bijis tik primitīvs, kā mēs to būtu vēlējušies, lai viss perfekti iederētos vecajā domāšanas sistēmā. Jo "mežonim" acīmredzami bijis nepieciešams kāds instruments, lai varētu radīt šāda veida zīmējumus perspektīvā, jo šajās alās pēdējo gadu tūkstošu laikā līmeņu nobīdes nav konstatētas, īpaši ncpicpūlot fantāziju, mums gribas domāt, ka Lielais Marsa dievs attēlots astronauta vai ūdenslīdēja skafandrā.

Uz tā smagnējiem, neveiklajiem pleciem atrodas ķivere, ko ar ķermeni savieno līdzīgs veidojums. Tur kur vajadzētu atrasties mutei un acīm, ķiverē redzamas spraugas. Varētu domāt par sagadīšanos vai pat par aizvēsturiskā "mākslinieka" tēlaino fantāziju, ja šis attēls būtu unikāls. Bet Tasili atrastas kriptonauda ieguldīt im šādas neveiklas, līdzīgi ekipētas figūras, un arī ASV Tularcs reģionā Kalifornijā uz klinšu sienām tika atrasti ļoti līdzīgi zīmējumi. Aplūkojot lietas pēc sava prāta, mēs, daudz nedomājot, esam gatavi uzskatīt, ka mūsu aizvēsturiskie.

Bet kāpēc tad šie paši primitīvie alu iemītnieki pratuši perfekti attēlot dzīvniekus un normālas cilvēciskas būtnes? Tāpēc šķiet, ka ticamāk būtu pieņemt, ka šie "mākslinieki" bijuši pilnīgi spējīgi attēlot to, ko patiešām redzējuši. Kalifornijā uz kādas alas sienas attēlota ģeometriska figūra, kas identificējama, tikai nesmīniet, kā īsts logaritmiskais lineāls dubultā ierāmējumā. Arheologi uzskata tos par seno dievu attēliem… Uz kāda Irānā Sījalkā atrasta keramikas trauka lepojas kāds nezināmas sugas dzīvnieks, kura galvu rotā divi milzīgi, taisni kā sveces, ragi. Lai tā būtu. Bet kāpēc katru ragu rotā piecas pa labi un piecas pa kreisi vērstas spirāles? Ja iztēlojas divus stieņus ar lieliem porcelāna izolatoriem, tad tas aptuveni atbilst zīmējumā redzamajam. Ko par to saka arheoloģija? Gluži vienkārši: runa esot par kādas dievības simbolu. Dievi ir izdevīgi, ar tiem izskaidrojams daudz kas, vismaz viss neskaidrais, dodot mājienu par to, ko mums grūti iztēloties — par viņpasauli. Ar nepierādāmām lietām var viegli sadzīvot.

Katra atrastā figūriņa, katra lieta, kas veido kopsakarību, ko var papildināt ar detaļām, nekavējoties tiek piekārtota kaut kādai senai reliģijai. Bet ja lieta pat ar varu nav iedabūjama nevienas eksistējušas reliģijas rāmjos, tūlīt kā trusītis no cilindra tiek izburts kāds jauns, neiedomājams senlaiku kults. Un atkal visi rēķini saskan! Ko lai atbild, ja spirāles pie nūjiņām patiešām attēlo antenas, kuras viņi redzējuši, vērojot svešos "dievus"? Vai tas nevar būt, tāpēc ka tas nekad nevar būt? Varbūt "mežonis", kurš tomēr bijis spējīgs radīt šos sienu gleznojumus, nav nemaz bijis tik mežonīgs. Sienu zīmējumā Brandbergā Dienvidāfrikā attēlotā baltā dāma varētu būt Dāma nav viena; blakus tai stāv kalsns vīrietis, rokā tam dīvaina dzeloņaina kārts, bet galvā ļoti sarežģīta ķivere, kas atgādina bruņu cepuri ar sejsegu. Šādu mākslas darbu bez ierunām akceptētu modernā glezniecība! Vienīgi kaut kā neērti, ka runa ir par alu zīmējumu. Gandrīz visi Zviedrijas un Norvēģijas alu zīmējumos attēlotie dievi tērpti uniformās, galvas tiem nav īsti nosakāmas, definējamas. Tās esot dzīvnieku galvas, apgalvo arheologi. Kāda pretruna — godāt un pielūgt "dievu", ko vienlaicīgi var nokaut un apēst! Šajos zīmējumos bieži redzami spārnoti kuģi, ļoti bieži ar tipiskām antenām. Itālijā atrastas lempīgi ģērbtas cilvēku figūras un, it kā kaitinot mūs, tām uz galvas ir ragi. Neaizdomāsimies tik tālu un neapgalvosim, ka itāļu alu iemītniekiem bijuši tik cieši sakari ar Ziemeļameriku un Zviedriju vai Sahāru un Spāniju, ka pastāvējusi savstarpēja māksliniecisko dotumu un paņēmienu apmaiņa.

Tātad neatbildēts paliek šis nepatīkamais jautājums, kāpēc mūsu pirmatnējie senči neatkarīgi viens no otra attēloja cilvēku figūras neveiklos apģērbos ar antenām uz galvas… Mēs netērētu vārdus, lai izskaidrotu šīs dīvainības, ja tās būtu sastopamas tikai vienā vietā uz mūsu Zemes. Taču tās ir atrodamas praktiski visur. Tiklīdz mēs skatīsim pagātni, liekot lietā mūsu tehnikas laikmeta fantāziju, plīvurs, kas pārklāj tumsu, sāks zust.

Sensenu svēto grāmatu studijas palīdzēs mums pārvērst hipotēzes tik iespējamā realitātē, ka pagātnes pētniecība ilgstoši vairs nevarēs izvairīties no atbildes uz revolucionāriem jautājumiem. Bībelē ir daudz noslēpumu un pretrunu. Pirmā Mozus grāmata jeb Genesis sākas ar Zemes radīšanu, kas attēlota ģeoloģiski precīzi. Taču kā hronists varēja zināt, ka minerāli radās pirms augiem un augi pirms dzīvniekiem? Mozus grāmatā, Kāpēc Dievs runā daudzskaitlī? Kāpēc viņš saka "darīsim", nevis "darīšu", kāpēc "mūsu" un nevis "mana"? Loģiskāk būtu pieņemt, ka vienīgais Dievs gan vērstos pie cilvēkiem vienskaitlī nevis daudzskaitlī. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tic tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika. Senajiem izraēļiem taču bija tikai viens vienīgs, neaizskarams Dievs.

Kur radās Dieva dēli? Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu. Šeit arī pirmoreiz tiek pieminēti milži! Tātad tiem ir jābūt eksistējušiem. Kas viņi bija, šie "milži"? Vai mūsu aizvēsturiskie senči, kas cēla gigantiskas būves un kā rotaļājoties pārbīdīja monolītus bluķus? Vai arī tie bija tehniski nodrošināti astronauti no kādas citas planētas? Skaidrs ir viens: Bībelē ir runa par "milžiem", un tie tiek dēvēti par "Dieva dēliem"; šie "Dieva dēli" gāja pie cilvēku meitām, un tā viņu asinis sajaucās. Mozus mums savā Pirmās Mozus grāmatas Ja mēs savas zināšanas asociējam ar Bībelē doto tēlojumu, rodas absolūti nemaldīgs priekšstats. Un tā divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, tieši kad Lats sēdēja pie Sodomas pilsētas vārtiem. Acīmredzot Lats bija gaidījis šos "eņģeļus", kas drīz vien izrādījās vīrieši, jo Lats tos tūlīt pazina un laipni lūdza pavadīt nakti viņa mājā. Bībelē stāstīts, ka baudkārie un izvirtušie pilsētnieki gribēja pārgulēt ar svešiniekiem. Taču svešie ar vienu vienīgu žestu atvairīja vietējo draiskuļu seksuālo uzmācību. Miera traucētāji bija savaldīti.

Eņģeļi pieprasīja Latam 1. Ģimene šim dīvainajam uzaicinājumam īsti negribēja noticēt un to visu uzskatīja par Lata sliktu joku. Citēsim Mozu vārds vārdā: "Un tiklīdz ausa rīts, eņģeļi skubināja Latu teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ. Tad tic vīri to satvēra pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tic to izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notikās, kad tie viņu bija izveduši ārā, ka tic teica: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, lai tu netiktu iznīcināts. Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekams tu neesi nonācis tur. Pēc šīs informācijas nav apšaubāms, ka abiem svešiniekiem, eņģeļiem, piemīt pilsētas iedzīvotājiem nezināma vara. Domīgus mūs dara arī suģestējošā piespiedu steiga, ar kādu viņi skubināja Lata ģimeni bēgt. Kad Lats vilcinājās, viņi to satvēra aiz rokām un vilka projām.

Tam vajadzēja būt minūšu jautājumam. Taču Lats acīmredzot tos īpaši nebija respektējis, jo mēģināja iebilst: "… bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekams ļaunums mani sasniegs…" Mazliet vēlāk "eņģeļi" atzīst, ka neko nevar Lata labā darīt, ja viņš tiem neseko. Kas īstenībā notika Sodomā? Nav domājams, ka visvarenais Dievs varētu būt saistīts ar kādu laika plānošanu. Kāpēc tad šī viņa "eņģeļu" steiga?

Vai tomēr pilsētas iznīcināšanu precīzi uz minūti bija nolikusi kāda vara? Varbūt laika mehānisms jau bija sācis skaitīt, un "eņģeļi" to zināja? Tad, protams, pilsētas iznīcināšanas brīdis bija neatliekams. Vai nebija vienkāršākas metodes, kā glābt Lata ģimeni? Kādēļ tai noteikti bija jādodas kalnos? Un kādēļ viņi nedrīkstēja pat atskatīties? Atzīstu, ka tie ir nepiemēroti jautājumi par tik nopietnu lietu. Taču, kopš Japānā tika nomestas divas atombumbas, mēs zinām, kādus postījumus tās var nodarīt, un ka dzīvas būtnes, kas tiek pakļautas tiešai staru iedarbībai, iet bojā vai nedziedināmi saslimst.

Iedomāsimies skaidri un gaiši, ka Sodoma un Gomora tika pēc plāna iznīcinātas kodoleksplozijā, tātad ar nodomu. Prātosim tālāk: varbūt "eņģeļi" vienkārši gribēja iznīcināt skaldāmu, bīstamu materiālu, pie viena droši iznīdējot arī kādu viņiem nepatīkamu cilvēku izdzimumu. Iznīcināšanas brīdis bija stingri noteikts. Tiem, kuriem bija jāizglābjas — kā Lata ģimenei — vajadzēja uzturēties kalnos dažus kilometrus no eksplozijas centra: klinšu sienas, protams, absorbēja spēcīgos, bīstamos starus. Jā, un kurš gan to nezina, Lata sieva atskatījās un raudzījās tieši atomsaulē. Nevienu tas vairs nevar izbrīnīt, ka viņa uzreiz saļima un bija uz vietas beigta. Un kad viņš raudzījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, tad, lūk, tur no zemes pacēlās dūmi it kā no kādas kausētavas krāsns. Pie labākās gribas mēs nevaram iedomāties visvareno, visur esošo, visžēlīgo Dievu, kam svešs laika jēdziens un kas nezina, kas notiks. Dievs radīja cilvēku un bija apmierināts ar savu darbu. Tomēr šķiet, ka vēlāk viņš to nožēloja, jo tas pats radītājs nolēma cilvēku atkal tendences tirdzniecības sistēma. Mums, šodienas izglītotajiem bērniem, nākas grūti iztēloties visžēlīgu tēvu, kas starp neskaitāmiem citiem izvēlas sev tā saucamos mīluļus, šajā gadījumā Lata ģimeni. Vecā Derība dod mums pārliecinošus tēlojumus, kuros Dievs pats vai viņa eņģeļi ar lielu troksni un dūmiem nolaižas tieši no debesīm.

Grāmatu grāmatā ir kāds cits tehnisks izgudrojums, par ko šai sakarā ir vērts pastāstīt. Mozus pavēsta 2. Izmēri tiek noteikti precīzi uz centimetru, kā arī tas, kurā vietā jāpiestiprina kārtis un kāda leģējuma metāls jāizmanto. Norādījumi bija jāizpilda precīzi, tā, kā "Dievs" to vēlējās: viņš vairākkārt brīdināja Mozu nepieļaut kļūdas. Neviens, viņš piekodināja Mozum, nedrīkst nākt šķirstam tuvumā, un par tā transportēšanu viņš deva precīzus priekšrakstus, ieskaitot piemērotu apģērbu un apavus. Neraugoties uz milzīgajām rūpēm, tomēr gadījās ķibele 2.

Viņš izstiepa roku pret šķirstu, lai to pieturētu, jo vērši paklupa, un šķirsts draudēja apgāzties. Uza uz vietas bija pagalam! Šķirsts neapšaubāmi bija elektriski uzlādēts! Ja šodien rekonstruē Mozus dotos norādījumus, izveidojas ar vairāku simtu voltu spriegumu uzlādēts kondensators. Tas tika veidots no zelta plāksnītēm, no kurām viena bija lādēta pozitīvi, otra — negatīvi. Ja vēl viens no abiem ķerubiem uz vāka darbojās kā magnēts, tad bija radīts perfekts skaļrunis — varbūt pat sarunu ierīce starp Mozu un kosmosa kuģi. Pat neatsvaidzinot atmiņu, mums ir palicis prātā, ka ap šķirstu bieži sprēgāja dzirksteles un ka Mozus — vienmēr, kad viņam vajadzēja padomu un palīdzību — lietoja šo "raidītāju". Mozus dzirdēja sava Kunga balsi, taču nekad neredzēja to vaigā. Kad viņš reiz lūdza tam parādīties, viņa "Dievs" atbildēja: "Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt, palikdams pie dzīvības. Un kamēr mana godība ies tev garām, tikmēr Es tev Jaušu stāvēt klints spraugā un segšu savu roku pār tevi, kamēr Es būšu pagājis garām. Un kad Es pacelšu savu roku, tad tu Mani redzēsi no muguras, bet mans vaigs paliks neredzams. Šumeru eposā par Gilgamešu, kas ir daudz vecāks par Bībeli, piektajā plāksnītē dīvainā kārtā rakstīts: "Neviens mirstīgais nenonāks kalnā, kur mīt dievi. Kurš redz dievus sejā, tam jāmirst. Kāpēc dievi nevēlas parādīties seju pret seju? Kāpēc viņi neļauj nokrist savām maskām? No kā viņi bīstas? Vai varbūt 2. Mozus grāmatā rakstītais aizgūts no eposa par Gilgamešu?

Arī tas ir iespējams. Galu galā Mozus bija uzaudzis faraona pilī. Varbūt šajos gados viņam bijušas pieejamas bibliotēkas vai viņš ieguvis ziņas par seniem noslēpumiem. Varbūt mums būtu jāapšauba arī priekšstati par Vecās Derības rašanās laiku, jo daudz vēlāk dzīvojušais Dāvids vēl cīnījies pret milžiem ar sešiem roku un kāju pirkstiem 2. Jāapsver arī iespēja, ka visi aizvēsturiskie nostāsti, teiksmas un ziņojumi bijuši savākti vienā vietā un vēlāk, nedaudz sajaukti un pārkopēti, izplatījušies pa dažādām zemēm.

Mozus apokalipsē Kā sacījis Mozus, neviena Zemei piederoša būtjie nespētu aprakstīt šo krāšņumu. Beidzot rati piebrauca pie Ādama, un starp riteņiem uz visām pusēm šķīda dūmi. Šis nostāsts, starp citu, mums nepavēsta daudz jauna, tas tikai apstiprina, ka, jau runājot par Ādamu un Ievu, kā brīnišķīgas parādības pirmoreiz tiek pieminēti gaismas rati, riteņi un dūmi. Tīstokļos par Lamchu tika atšifrēts fantastisks notikums. Tā kā tīstokļi saglabājušies tikai daļēji, tekstā trūkst atsevišķu teikumu un veselu rindkopu.

Tomēr tas, kas saglabājies, ir pietiekoši brīnumains, lai par to pastāstītu. Šī teika vēsta, ka kādā jaukā dienā Lamehs, Noasa tēvs, atgriezās mājās, kur viņu pārsteidza kāda zēna klātbūtne, kurs pavisam neiederējās viņa ģimenē. Lamehs izteica savai sievai smagus pārmetumus un apgalvoja, ka šis bērns nav cēlies no viņa. Tad sieva zvērēja pie visa, kas viņai svēts, ka sēkla esot no viņa, Lamcha, nevis no kāda zaldāta, kāda svešinieka, vai "debesu dēla".

Par kādiem īsti "debesidēliem" runāja Lameha sieva? Galu galā šī ģimenes drāma norisinājās pirms grēku plūdiem. Katrā ziņā Lamehs nenoticēja savas sievas zvērestiem un ļoti uztraukts devās pēc padoma pie sava tēva Metuzāla. Atnācis viņš izstāstīja šo viņaprāt tik bēdīgo ģimenes dzīves stāstu. Mctuzāls to uzklausīja, padomāja un savukārt posās ceļā prasīt padomu gudrajam Enoham. Dzeguzēna iekļūšana ģimenes ligzdā radīja tik lielu uztraukumu, ka vecais kungs uzņēmās tālā ceļa grūtības. Viņam vajadzēja rast skaidrību jautājumā par mazā zēna izcelsmi. Gudrais Enohs uzmanīgi noklausījās šo ziņu un sūtīja veco Mctuzālu atpakaļceļā ar ārkārtīgi uztraucošu ziņu par to, ka pār Zemi un cilvēci nāks bargs sods, un viss dzīvais tiks iznīcināts, jo tas esot netīrs un samaitāts. Bet mazais, svešais zēns, ko ģimene turēja aizdomās, esot izvēlēts par to pēcteču ciltstēvu, kuri pārdzīvos pasaules tiesu, tāpēc viņam vajadzēja likt savam dēlam Lamcham nosaukt zēnu par Noasu. Metuzāls atgriezās mājās un informēja savu dēlu Lamehu par to, kas viņus visus sagaida. Kas cits Lameham atlika, kā atzīt neparasto zēnu par savu un turpmāk saukt to par Noasu! Pārsteidzošs šajā ģimenes dzīves stāstā ieguldot atkārtotā kripto tas, ka jau Noasa vecāki bijuši informēti par gaidāmajiem grēku plūdiem, un pat vectētiņš Metuzāls, kurš to uzzinājis no tā paša Enoha, kurš drīz pēc tam saskaņā ar.

Kā lai šeit nerodas nopietns jautājums par to, vai cilvēku rase nav apzināts kultivēšanas akts, ko veikušas svešas būtnes no Visuma? Kāda citāda jēga var būt atkal un atkal sastopamajiem nostāstiem par cilvēku apaugļošanos no milžiem un debesu pārpalikuma vadītājs, kam seko neizdevušos eksemplāru izskaušana? Šādā skatījumā grēku plūdi bija iepriekš izplānots projekts, ko veica nezināmas, šurp atlidojušas, būtnes ar mērķi iznīcināt cilvēku rasi, atstājot nedaudz retu izņēmumu.

Bet ja grēku plūdi, kuru norisināšanās ir vēsturiski pierādīta, bija ar skaidru apziņu iepriekš izplānoti un ievadīti, proti, vairākus simtus gadu pirms Noass uzsāka šķirsta būvi, tad tos vairs nevar uzskatīt par dievišķo tiesu. Iespēja, ka inteliģentā cilvēku rase ir mākslīgi kultivēta, šodien vairs nemaz nav tik absurda tēze. Leģenda par Tiavanaku un uzraksts Saules Vārtu frontonā vēsta par kosmisko kuģi, par to, ka aizvēsturiska ciltsmāte izsēdināta uz Zemes ar nolūku dzemdēt bērnus.

Arī senie svētie raksti nenogurdami ziņo, ka "Dievs" radījis cilvēku pēc savas līdzības. Eksistē teksti, kuros teikts, ka līdz cilvēks beidzot kļuva tāds, kā to vēlējās "Dievs", bija nepieciešami eksperimenti. Hipotēze par to, ka Zemi apmeklējuši sveša intelekta pārstāvji no kosmosa, ļauj mums pieņemt, ka šodien mēs esam līdzīgi tām senajām, mītiskajām, svešajām būtnēm. Šajā pierādījumu ķēdē kuriozu mīklu uzdod upurēšana, ko "Dievi" pieprasījuši mūsu senčiem.

Viņi vēlējās ne tikai kvēpināmos un dzīvnieku upurus. Bieži tika prasītas iepriekš noteikta leģējuma metāla monētas. Ezcon-Geberā atrastas lielākās metālkausēšanas iekārtas senajos austrumos — īstas modernas krāsnis ar gaisa kanālu un dūmu uztveršanas sistēmu un noteiktiem mērķiem domātām atverēm. Mūsdienu metalurģijas eksperti joprojām brīnās par šo fenomenu, ka šajās aizvēsturiskajās iekārtās mūsu senči, iespējams, ieguvuši varu. Taču tā tas neapšaubāmi ir bijis, jo apkārtējās alās un ejās tika atrasti lieli vara sulfātā krājumi. Visi šie atradumi ir vismaz gadu veci. Ja kādu dienu mūsu astronauti uz kādas planētas sastapsies ar primitīvām būtnēm, arī tic viņus, domājams, uzskatīs par "debesu dēliem" vai "dieviem". Iespējams, ka mūsu intelekts šajā nezināmajā un vēl neapjaustajā telpā turienes pirmiedzīvotājus apsteigs tikpat lielā mērā kā teiksmainās kosmosa būtnes mūsu aizvēsturiskos senčus. Taču kāda vilšanās, ja šajā vēl nezināmajā piezemēšanās vietā laiks būs aizgājis tālāk un mūsu astronauti netiks sveikti kā "dievi", bet gan apveltīti ar smīnu kā aizvēsturē dzīvojošas būtnes.

Cilvēces senakais mīts par lidojumu. Ap gadsimtu miju pakalnā pie Kujundžikas tika atrastas divpadsmit māla plāksnītes, uz kurām bija uzrakstīts māksliniecisko izteiksmes līdzekļu ziņā spēcīgs varoņeposs, kas piederējis Asīrijas ķēniņam Asurbanipalam. Tas bija sensacionāls atradums. Eposs bija uzrakstīts akadiešu valodā; pēc tam tika atrasts vēl otrs eposa eksemplārs, kas piederējis ķēniņam Ilamurabi. Viennozīmīgi konstatēts, ka par Gilgameša eposa pirmizdevumu mums jāpateicas šumeriem, šai noslēpumainajai tautai, kuras izcelsme nav zināma, bet kura mums atstājusi pārsteidzošas skaitļu rindas un lieliski attīstītu astronomiju. Acīmredzamas ir arī Gilgameša eposa paralēles ar Bībeles 1. Mozus grāmatu. Kujundžikas atraduma pirmajā māla pārpalikuma vadītājs rakstīts, ka ar slavu apvītais varonis Gilgamešs cēlis mūri ap Urūku. Tur rakstīts, ka "debesu dievs" dzīvojis pārticīgi, viņam esot piederējuši labības spīķeri, un uz pilsētas mūriem stāvējuši sargi. Mēs uzzinām, ka Gilgamešs bijis cilvēka un "dieva" sajaukums: par divām trešdaļām "dievs" un par vienu trešdaļu — cilvēks. Svētceļnieki, kas ieradās Urūkā, pārsteigti un ar godbijību uzlūkoja viņa tēlu, jo nekad līdz tam nebija redzējuši līdzīgu viņam skaistumā un spēkā.

Vēstījums atkal sākas ar domu par cilvēku apaugļošanu no "dieva". Otra plāksnīte stāsta par citu tēlu — Enkidu, ko dzemdējusi debesu dieviete Arura. Enkidu tēls ir ļoti precīzi aprakstīts: viss viņa ķermenis esot bijis klāts ar apmatojumu, viņu neinteresējusi ne zeme, ne cilvēki, viņš esot tērpies ādās, ēdis dažādas savvaļas zālītes, dzēris kopā ar lopiem pie dzirdinātavas un paisuma laikā plosījies pa trakojošajiem viļņiem. Kad Gilgamešs, Urūkas valdnieks, padzirdējis par šo ne sevišķi pievilcīgo būtni, viņš iedomājies atsvešināt to no lopiem ar skaistas sievietes palīdzību. Primitīvais Enkidu uzķērics uz valdnieka trika vai labprātīgi — tas netiek minēts un pavadījis sešas dienas un sešas naktis kopā ar daiju pusdievieti. Sis nelielais valdnieka savešanas akts liek padomāt: barbariskā pasaulē taču doma par pa pusei dieva un pa pusei dzīvnieka sakrustošanu nebūt nav aktuāla. Trešā plāksnīte savukārt vēstī par putekļu mākoni, kas nācis no tālienes: debesis dārdējušas, zeme drebējusi, un beidzot ieradies "Saules dievs" un satvēris Enkidu ar saviem varenajiem spārniem un nagiem. Mēs lasām un brīnāmies, ka Enkidu ķermeni pārņēmis kā svina smagums, un ka viņa ķermeņa svars licies tam klints smagumā. Pat ja mēs senos hronistus apveltītu ar mazākām fantāzijas spējām nekā tie spējuši parādīt, pat ja vēl ņemam vērā to, ko pierakstījuši tulkotāji un pārrakstītāji, arī tad vēl neatbildēts paliek vēstījuma utopiskais jautājums: kā senie hronisti varēja zināt, ka ķermenis pie liela paātrinājuma kļūst smags kā svins?

Mums šie spēki ir zināmi. Ja astronauts starta laikā tiek iespiests savā sēdeklī ar noteiktu spēku, tad tas ir iepriekš aprēķināts. Taču kāda fantāzija iedvesa šo domu senajiem hronistiem? Piektā plāksnīte stāsta, kā Gilgamešs un Enkidu pošas ceļā, lai kopīgi apmeklētu "dievu" mājokli. Jau iztālēm laistījies tornis, kurā dzīvojusi dieviete Inanna. Bultas un šāviņi, ko tie kā piesardzīgi ceļinieki raidījuši uz sargu pusi, esot bez jebkāda rezultāta atlekuši atpakaļ. Un kad viņi sasnieguši "dievu" mājokļa iežogojumu, nodimdējusi balss: "Griezieties atpakaļ! Neviens mirstīgais nenokļūs svētajā kalnā, kur dzīvo dievi; tam, kurš redzējis dievus vaigā, uz vietas jāmirst. Mozus grāmatā. Septītā plāksnīte sniedz mums aculiecinieku tēlojumu par kosmisko lidojumu, ko pavēsta Enkidu: četras stundas viņš lidojis dzelžainajos ērgļa nagos. Viņš to attēlo šādi: "Viņš man teica: "Skaties lejup uz zemi! Kāda tā izskatās? Paraugies uz jūru!

Kāda tev tā šķiet? Un no jauna viņš lidoja augstāk, četras stundas aizvien augstāk un sacīja: "Skaties lejup uz zemi! Pārāk precīzs ir šis tēlojums, lai tas būtu tikai fantāzijas auglis. Kurš gan būtu varējis pateikt, ka zeme izskatās kā miltu putra un jūra kā ūdens sile, ja tad vēl nebija pat ne mazākā priekšstata par to, kā zemeslode izskatās no augšas? Jo Zeme no ievērojama augstuma tiešām atgādina miltu putras un ūdenssiļu mozaīku. Ja šai pašā māla plāksnītē teikts, ka kādas durvis runājušas kā dzīvs cilvēks, tad mums pat nedomājot ir skaidrs, ka runa ir par skaļruni. Un astotā plāksnīte stāsta, ka Enkidu, kurš it kā esot redzējis Zemi no ievērojama augstuma, mirst no kādas noslēpumainas slimības, tik noslēpumainas, ka Gilgamešs jautā, vai tikai viņu nav skārusi kāda debesu zvēra indīgā dvaša. No kurienes Gilgamešam radusies tāda nojauta, ka debesu zvēra dvaša varētu izraisīt nāvējošu un neizdziedināmu slimību?

Devītajā plāksnītē stāstīts, kā Gilgamešs apraud sava drauga Enkidu nāvi un nolemj doties tālā ceļā pie dieviem, jo viņa prātam nedod mieru doma, ka viņš varētu mirt no tās pašas slimības, no kuras nomira Enkidu. Plāksnītē teikts, ka Gilgamešs nonācis pie diviem kalniem, kas turējuši debesis, un ka starp šiem kalniem pletušies Saules vārti. Pie Saules vārtiem viņš sastapis milžus, bezmaksas kriptogrāfijas tirdzniecības zvani pēc garākas sarunas palaiduši Gilgamešu tālāk, jo viņš pats taču bija par divām trešdaļām dievs.

Beidzot Gilgamešs atrada dievu dārzu, aiz kura pletās bezgalīga jūra. Divreiz dievi brīdināja Gilgamešu viņa ceļā: "Gilgamcš, uz kurieni tu dodies? Nemirstību, ko tu meklē, tu neatradīsi. Kad dievi radīja cilvēku, viņi cilvēkam nāvi noteica, nemirstību viņi atstāja sev pašiem. Taču Utnapišti dzīvoja viņpus plašās jūras; uz turieni nebija ceļa un, izņemot Saules dievu, uz turieni nedevās neviens kuģis. Neraugoties uz visdažādākajām briesmām, Gilgamešs šķērsoja jūru, un vienpadsmitā plāksnīte jau vēsta par viņa tikšanos ar Utnapišti.

Gilgamešs redzēja, ka cilvēku ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu, un viņam likās, ka viņi ir viens otram līdzīgi, kā tēvs un dēls. Utnapišti stāstīja Gilgamcšam par savu pagātni, dīvainā kārtā pirmajā personā. Par lielu pārsteigumu mēs no Utnapišti dzirdam precīzu grēku plūdu tēlojumu; viņš stāsta, ka dievi viņu brīdinājuši par draudošajiem plūdiem un likuši būvēt barku, lai glābtu sievietes un bērnus, savus radiniekus un ikvienas nozares amatniekus. Negaisa, tumsas, virsū nākošo plūdu un ārpus barkas atstāto cilvēku izmisuma tēlojums vēl šodien nav zaudējis savu iedarbības spēku. Arī šeit, līdzīgi kā Bībeles Noasa vēstījumā, mēs dzirdam stāstījumu par kraukli un balodi, kas tika palaisti gaisā un kā beidzot, kad ūdens līmenis nokritās, barka atradās kalna galā. Paralēles par grēku plūdiem eposā par Gilgamešu un Bībelē ir nepārprotamas, tās neapstrīd arī neviens pētnieks. Šajās paralēlēs fascinē tas, ka mums ir darīšana ar citām zīmēm un citiem "dieviem". Ja grēku plūdu apraksts Bībelē nav ar pirmo roku rakstīts, tad Utnapišti stāstījums pirmajā personā norāda uz to, ka eposā par Gilgamešu pie vārda ir ticis kāds, kas to pats ir pārdzīvojis, kāds aculiecinieks. Tas, ka senos laikos pirms vairākiem tūkstošiem gadu Austrumu zemēs notikuši katastrofāli plūdi, ir viennozīmīgi pierādīts.

Bija gadījums, piemēram, civillieta par kontrabandas rezultātā valstij nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Normālos apstākļos šos zaudējumus bija jāpiedzen, jau izskatot krimināllietu. Bija krimināllieta, bet tur nepiedzina ar tādu interesantu argumentāciju, ka VID nav tiesības pārstāvēt valsti. Kas tas ir? Kā VID nav tiesības pārstāvēt valsti? Tā ir viena atšķirība, kas parādās starp kriminālnozares izpratni un civilnozares izpratni. Otra lieta, kādā procesā tad šie zaudējumi jāpiedzen? Tas nav civilprocesa jautājumos pamatā, bet, ņemot vērā, ka kriminālprocesā nepiedzina, administratīvajā procesā ir iestājušies visi iespējamie noilgumi, viss vilciens ir aizgājis.

Nu tad pēc manas iniciatīvas mēs sanācām visi trīs departamenti kopā un domājām, kā būtu konceptuāli pareizi šo situāciju risināt — kurā procesā tie zaudējumi jāpiedzen. Beigās pieaicinājām pat Ģenerālprokuratūru, VID — Jaunzemes kundze atnāca ar saviem cilvēkiem un šo ļoti detalizēti izdiskutējām. Nonācām pie secinājuma — jā, pamatā tam jābūt kriminālprocesā. Ņemot vērā to, ka cita ceļa vairs nebija, mēs pateicām, ka jāpiedzen civilprocesā, bet civilprocesā piedziņa ir izņēmums. Pie tā mēs palikām. Ir jāsāk ar pirmo instanci. Divi galvenie virzieni: pirmais — tiesnešu atlase, bet tas ir ilgtermiņa risinājums. Mēs nevaram nomainīt tiesnešus, tas ir skaidrs. Pat ja kāds nonācis tiesā pārpratuma pēc, mēs no viņa tikt vaļā ātri uzreiz nevaram. Tur vajadzīga vai nu kāda nopietna kļūda vai pārkāpums, vai noziegums. Svarīgi ir atlasīt jau pirmajā posmā. Tagad Tieslietu padome ir apstiprinājusi jaunu tiesnešu atlases kārtību — nupat pirms mēneša, diviem. Es arī biju tajā darba grupā, kas pie šīs kārtības strādāja, tur ir ielikta pilnīgi jauna koncepcija, ka tiesnešu kandidāti tiek apmācīti jau atlases procesa ietvaros. Tā ietvaros arī ir viens no pārbaudījumiem — vai viņš vispār spēj mācīties. Respektīvi, pasniedzēji vērtēs konkrētos kandidātus, vai viņš spēj mācīties, uztvert informāciju, sadarbojas ar grupu. Ja mums tiesneši strādā pa trijiem Augstākajā tiesā, apgabaltiesā, ir svarīgi, ka viņš spēj ar kolēģiem sadarboties, kā spēj savu viedokli aizstāvēt.

Tas viss ir vērtēšanas jautājums, un tas būs atlases procedūrā. Problēma, protams, tagad sākas ar finansējumu. Ja budžeta ienākumi samazinās, prognozes ir par recesiju. Bet mēs ļoti ceram, ka šim līdzekļi atradīsies, jo tas ir tiešām vitāli ieguldot atkārtotā kripto. Ja mēs pašā sākumā nedabūjam normālus tiesnešus, tālāk ir ļoti grūti tikt vaļā. Tas ir otrais solis. Runa ir par citu problēmu, ko esmu konstatējis — principā tiesneši nav mācīti, es to nosauktu par aroda know how.

Digitālās valūtas - augsta nepastāvība Digitālās valūtas šobrīd ir ļoti populāras, pateicoties to augstajai nepastāvībai. Juaņa monētai jeb e-juaņai ir kopražojums ar Ķīnas valdību, tas jau dod zināmu drošību, palīdzot lietotājam iegūt spēcīgāku atbalstu un stabilu bāzi.

Jo mums visa apmācība, kas ir universitātē, Tiesnešu mācību centrā, semināros, ir vairāk teorētisks pārskats par tēmu. Bet, piemēram, kā vadīt tiesas sēdi, kā ierāmēt juridisko jautājumu, kā noformulēt tiesību jautājumus — tas nav nemaz tik vienkārši, kā izskatās. Mēs paši Augstākajā tiesā reizēm strīdamies, vai to jautājumu formulēt tā vai šā. Tāpēc es jau kā Civillietu departamenta priekšsēdētājs esmu iniciējis, tagad strādājam pie semināra, ko gribam palaist kā pilotprojektu civillietu tiesnešiem. Doma ir tāda: ievads un trīs nodarbības ar konkrētu lietu. Daudzās attīstītajās valstīs ir tiesnešu rokasgrāmatas — noformulē prasības priekšmetu, noformulē prasības pamatu, kad ir šie divi, ej tālāk soli pa solim. Mūsu tiesneši ļoti bieži, es to redzu spriedumos, iet uz izjūtu. Viņi paņem tos apstākļus un kaut kā līdz galam tiek. Bet, ja pašā sākumā ieliec visus jautājumus pareizā pārpalikuma vadītājs, ieguldot atkārtotā kripto, tas iedod struktūru un skaidrību.

Un, kad cilvēks saņem spriedumu, viņš redzētu — es zaudēju tāpēc, ka notika tas un tas, es nepierādīju to un to. Šobrīd to bieži vien nevar saprast, diemžēl. Kā jūs to problēmu risināsiet — tas būs viens seminārs vai tas būs katru gadu, pilnīgi visiem? Šobrīd tas būs pilotprojekts. Paskatīsimies, kā darbosies. Kad Tiesnešu mācību centrs izsludināja šo semināru, divu stundu laikā visas vietas bija izķertas. Tas vieš cerības, ka tiesneši grib šo profesionālo aroda iemaņu attīstīšanu izmantot. Tas ir labs rādītājs. Teiksim, ja vienā grupā ir 45 tiesneši, mēs uztaisām trīs, četrus seminārus gadā… Te gan ir viena cita problēma — tie tiesneši, kuriem būtu jāapmeklē semināri, tos neapmeklē. Tas ir apsverams jautājums. Tas būtu panākams caur kvalifikācijas kolēģiju. Mēs esam arī civillietu departamenta sapulcē šo jautājumu izrunājuši un vienojušies, ka mēs nepiesedzam. Redziet, katrus piecus gadus visiem tiesnešiem ieguldot atkārtotā kripto vērtēšana kvalifikācijas kolēģijā, un augstāka instance sniedz atzinumu par zemākas instances katra tiesneša darbu, analizē spriedumus, gan pārsūdzētos, gan nepārsūdzētos. Mēs esam šo izrunājuši sapulcē un visi ļoti labi apzināmies — ja gribam kaut ko uzlabot, mums ir jāraksta, kā ir. Ja ir nekvalitatīvi spriedumi, mums nav jāpiesedz.

Pēdējā gadā parādās arī kritiskas piezīmes par zemāku instanču tiesnešu spriedumiem, kas dod signālu kvalifikācijas kolēģijai. Tad kvalifikācijas kolēģija, ja redz šādu nopietnu piezīmi, var šim tiesnesim uzlikt par pienākumu apmeklēt šo kursu un atlikt kvalifikāciju uz diviem gadiem. Pārbaudes laiku vēl iedot. Vai kvalifikācijas kolēģijai ir pietiekami daudz laika nopietni, pēc būtības saprast, kā tiesnesis strādā, vai šis process ir adekvāts? Nav jau adekvāts. Jo, redziet, visi nāk reizē. Reizi piecos gados — ir tiešām daudz šie spriedumi jāizpēta.

Tas ir apgrūtinoši, atrauj no tiešo darba pienākumu pildīšanas. Bet vai vērtēšanas process ir kvalitatīvs, lai pēc būtības novērtētu un izķertu tos, kas netaisa kvalitatīvus spriedumus? Nē, es domāju tā nav. Protams, netiek jau analizēti visi tiesneša spriedumi. Bet ir grupas — atceltie spriedumi tiek skatīti visi. Cenšas analizēt, cik nopietns tas trūkums ir bijis. Ir gadījumi, kad nav viennozīmīga judikatūra, tad tas varbūt nav tik nopietns trūkums. Bet, ja redzams, ka tiesnesis regulāri neievēro judikatūru, kas jau ir stabila, tas jau būtu nopietns trūkums. Nupat mums pārpalikuma vadītājs viena lieta, kas man bija ļoti nepatīkama. No Rīgas apgabala tā pati ieguldot atkārtotā kripto tika trešo reizi pārsūdzēta Augstākajā tiesā ar vieniem un tiem pašiem trūkumiem.

Pat pēc mūsu diviem spriedumiem apgabaltiesa tos nenovērsa, un mēs to nupat atcēlām trešo reizi un nosūtījām atkārtotai [izskatīšanai]. Par šo es uzrakstīju ziņojumu Augstākās tiesas priekšsēdētājam ar lūgumu pieprasīt paskaidrojumus no tiesnešiem, lai noskaidrotu, kur ir tā problēma. Vai tā ir kvalifikācijas problēma, ka viņi nesaprot, kā šī lieta ir jāskata, vai tas ir likuma pārkāpums, ka viņi vienkārši ignorē Augstākās tiesas norādījumus.

Jaunākie ieraksti

Tā nebija ieguldot atkārtotā kripto skaļajām lietām, tur bija strīds starp divām fiziskām personām, kurš kuram ir aizdevis naudu. Viena teica, ka ir aizdevusi naudu, otrs teica, ka aizdevuma nav bijis, ka viņš ir finansējis viņai mājas būvniecību. Tiesa paņēma tikai vienas puses pozīciju un pilnībā ignorēja otras puses pozīciju, nemaz nepārbaudīja faktus, ko otra puse saka.

Un tā trīs reizes pēc kārtas. Tas nav normāli. Tas man raisa tieši tādu pašu jautājumu. Vai nu ir profesionāls nederīgums, vai nu likumpārkāpums, kura cēlonis var būt arī korupcija. Bet vai tādā gadījumā iesniegums Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir pareizākais risinājums? AT priekšsēdētājs ir arī Tieslietu padomes priekšsēdētājs, līdz ar to ir jātur tas laukums plašāk. Ja runājam par tiesu sistēmu kopumā, ir viens nopietns darbs — tiesu neatkarības palielināšana. Atkarības no izpildvaras mazināšana, jo šobrīd, piemēram, Tieslietu padomi nopietni neņem.

Lai gan likumā ir ierakstīts, ka Tieslietu padome ir tiesu politiku veidojošs orgāns, faktiski visas iniciatīvas vispār netiek pat īpaši nopietni apspriestas Saeimā. Tur jau tā lieta, ka tur ir divi politiķi. Ministrs un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, un lielākā daļa tiesnešu. Tie viedokļi dalījās tikai tā — divi pret visiem pārējiem. Nav tā, ka es neatbalstu. Vienkārši jautājums, vai tas ir optimāls risinājums un šobrīd nepieciešams valstij. Šaubos, vai tas varēs strādāt, vai 10 tiesneši varēs skatīt visas tās lietas — gan civillietas, gan krimināllietas. Manā skatījumā, svarīgāk būtu koncentrēties uz ekonomisko noziegumu pusi, es to tagad vai bitcoin var padarīt mūsu naudu drošāku?, arī tiekoties ar frakcijām.

Jo ar civillietām, ar komerclietām līgumstrīdu līmenī tiesas tiek galā normāli. Termiņi arī nav slikti, mums Eiropas Savienībā termiņš ir virs vidējā, bet ekonomiskās krimināllietas — tur ir bēdu ieleja. Tieši par to gribēju prasīt: mums vidējā temperatūra slimnīcā ir labs rādītājs, taču problēma ir ar atsevišķām, visbiežāk politiski jutīgām krimināllietām, kuras ilgst 10 gadus pirmajā instancē un vēl nav beigušās. Kā risināsiet šo problēmu? Ar tiesnešu izglītošanu. Saprotiet, es neticu, ka to problēmu rada likums viens pats. Var visu novelt uz likumu, procesa smagnējumu — daļa problēmas tur ir. Bet, manuprāt, tā ir problēma, ka lieta ilgst 10 gadus. Mēs visi labi saprotam, ka tas nav normāli.

Bet problēma nav tikai no tiesas. Piemēram, šajā lietā — mēs visi zinām, par kuru runājam — prokurors runāja gadu. Ko var gadu runāt? Ja tā kritiski paskatās — ja prokurors runājis gadu, apsūdzētais var prasīt gadu runāt? No vienlīdzības viedokļa, droši vien var. Jautājums, kāpēc prokurors runāja gadu? Varbūt prokuratūrai jāiemāca, kā nerunāt gadu, kā to lietu pasniegt saprātīgāk, koncentrētāk. Ja būs pieci apsūdzētie, katrs pa gadam runās? Tas ir nenormāli. Tad jūs uzskatāt, ka problēma ir apsūdzības pusē — kāpēc Lemberga lieta ir ilgusi 10 gadus? Problēma ir visos posmos. Problēma ir procesā, problēma ir apsūdzībā, problēma ir procesuālajā huligānismā, kuru daudzi apsūdzētie izmanto, un problēma ir, protams, tiesnesī. Katrs ieliek savu pilienu šajā problēmā un rezultātā mums ir liela problēma. Tiesneši ir jāizglīto. Konkrēts piemērs — debašu ilgums. Kriminālprocesa likums nosaka, ka debašu ilgums nav ierobežojums un tiesnesis, kurš saprot tikai to, kas uzrakstīts melns uz balta ar burtiņiem — viņš tā arī uztver. Tas jau likumā tā nav domāts.

Ja tiesājamais vai prokurors atkārtojas, ja trešo reizi vienu un to pašu runā, viņš ir jāpārtrauc. Ja runā ne par lietu, viņš ir jāpārtrauc. Ir šie ilgie procesi, ja tiesneši ļauj runāt gadu. Tas liecina, ka drīzāk viņi pakļaujas šim procesuālajam huligānismu, lai par viņiem neraksta sūdzības, jo jūs zināt — tie procesuālie huligāni, ja tiesnesis viņam nepakļausies, raksta sūdzības, un tad tiesnesim jābūt ar mugurkaulu un jāpiecieš, ka par viņu raksta sūdzības, bet viņam ir jākontrolē process.

Un tas ir jāmāca, kā to darīt. Šajā gadījumā, piemēram, tika piedāvāts risinājums ielikt likumā, ka tiesnesis drīkst pārtraukt debates. Ko tas dos? Neko, jo jau šobrīd debates var pārtraukt. Tas ir likuma iztulkošanas jautājums. Bet pamatjautājums paliks arī pie tā likuma grozījuma, jo tāpat nav atbildēts uz jautājumu, kad drīkst pārtraukt debates, uz kādiem pamatiem utt. Tie paliks tie praktiskie know how jautājumi, par ko es gribu to semināru. Pieņemsim, ka jūs apstiprina un mēs tiekamies pēc pieciem gadiem. Vai varat identificēt, kāds būs rezultāts un kā situācija būs mainījusies? Vai mums nebūs vairs tādas lietas, kas velkas desmit gadus pirmajā instancē, piemēram?

Redziet, piemēram, Zolitūdes lieta. Es teiktu, seši gadi tāda apjoma lietai — tas nav nekas pārdabisks. Varbūt tas nav ātrākais un labākais, bet, ņemot vērā dalībnieku skaitu, ekspertīžu skaitu, tā bija sarežģīta lieta, un tur tie pieci seši gadi varētu būt. Bet es ceru, ka pa pieciem gadiem nevajadzētu būt lietām, kuras ilgst vairāk par sešiem, septiņiem gadiem. Un ja tiesneši citādāk nesaprot, acīmredzot, būs arī caur kvalifikācijas kolēģiju jāmēģina risināt — tas ir komplekss jautājums. Kā vērtējat Bičkoviča ēru Augstākās tiesas vadībā, ar ko tā ir zīmīga, kas, jūsuprāt, ir paveikts? Viņš bija vairāk tāds tiesas reprezentatīvais un saimnieciskais vadītājs.

Ar saimniecību viss ir kārtībā, reprezentācijas funkcijas viņš veica. Kā jau teicu, mans skatījums ir drusku citā jomā. Saimniecisko daļu ceru vairāk deleģēt administrācijai, pats vairāk darboties ar juridisko, tieši ar tiesnešu apmācību un tā tālāk. Kā Tieslietu padomes vadītājs iespēju robežās viņš ir darbojies. Varbūt varēja aktīvāk kaut ko darīt. Piemēram, es neatbalstīju to politiku, ko iepriekšējā Tieslietu padome realizēja attiecībā uz zemesgrāmatu tiesnešu pārveidošanu par īstajiem tiesnešiem. Manuprāt, tas bija pārsteidzīgs solis. Viņi nekad nav skatījuši lietas. Ja tagad šie gandrīz cilvēki ieplūst tiesu sistēmā, sāk skatīt lietas, tas uzreiz pasliktina kopējo [situāciju]. Tomēr šis process aizgāja. Tā bija pamatā Tieslietu ministrijas iniciatīva, pārpalikuma vadītājs izgāja caur Tieslietu padomi. Es būtu darījis citādāk. Šīs reformas rezultātā mums tiesnešu korpuss ir palielinājies par gandrīz cilvēkiem un līdz ar to mums sanāk vislielākais tiesnešu skaits uz iedzīvotāju skaitu, kas arī nav labs rādītājs. Jūs pats tiesneša amatā faktiski esat sešus gadus. Kāpēc neizvēlējāties šo karjeru daudz ātrāk? Es nebiju vispār domājis par karjeru kādās valsts struktūrās. Tas lielā mērā bija arī finanšu jautājums — finansiāli es biju neatkarīgs, man bija savs birojs. Es labi jutos tur, kur biju.

Ar valsti sadarbojos kā neatkarīgais eksperts pie likumprojekta izstrādes — ar valsti biju, kā saka, tādās draudzīgās attiecībās, bet izstieptas rokas attālumā, iekšā negāju. Tagad — viss iet, viss mainās. Jūs esat 14 gadus vadījis juridisko biroju. Vai paralēli lekcijām Latvijas Universitātē ienākumi juridiskajā firmā bija jūsu galvenais ienākumu avots? No gada pārskatiem redzams, ka firma ik gadu apgrozījusi dažus desmitus tūkstošus, bet peļņa gadā nav bijusi lielāka par latiem. Kā jūs spējāt izdzīvot? Tad man jāceļ augšā. Man bija ienākumi, bija izdevumi. Laulātajai bija savs birojs. Tur nebija daži demiti tūkstoši — tur bija 30, 40, 70 tūkstoši, kā kuru gadu, ja pareizi atceros. Tas ir apgrozījums, bet peļņa nebija lielāka par latiem, un arī nodokļi izskatās maz maksāti. Jūs sakāt, ka bijāt pietiekami nodrošināts, bet šie pārskati nerada tādu sajūtu. Tādi regulārie klienti man praktiski nebija, jo es strādāju viens pats. Man nebija palīgu, biroja. Un manai kundzei bija savs birojs. Ja asv ir pieejams fx kripto brokeris kādi regulāri klienti, tad viņi tika novirzīti pie viņas. Es vairāk strādāju uz atsevišķiem projektiem — atzinumi, kādas konkrētas tiesvedības. Redzams, ka Parasti VID šādi rīkojas nodokļu parādu gadījumos. Šeit tā nav. Sakarā ar kļūšanu par valsts amatpersonu man diemžēl tā SIA palikusi gaisā, nav sniegti regulārie PVN pārskati vienu periodu, jo man arī nebija ienākumu.

Netika iesniegti pārskati, man nebija ko grāmatvežiem samaksāt — tāpēc tas ir uzlikts, bet tas nav nodokļa parāds. Man tur kaut kāda nodokļu pārmaksa vēl karājas, cik es zinu. Vienkārši man jāsaņemas un jānolikvidē tā sabiedrība. Starp citu, jau pusgadu, pirms kļuvu par tiesnesi, man tā darbība faktiski beidzās. Jūs sakāt, ka nebija ko grāmatvedim samaksāt, bet es redzēju vairākos gada pārskatos, ka jūs pats esat kā grāmatvedis. Pie pirmās iespējas, teikšu tā. Jo man tagad jāieceļ likvidators, kurš to var darīt, pats es to nevaru darīt. Man kundze bija kā likvidatore ierakstīta, bet viņai ir savi darbi. Vārdu sakot, kā jau teicu — kurpnieks bez kurpēm.

Labi, atgriežamies pie jūsu iecelšanas tiesneša amatā. Tolaik Šī partija arī ilgstoši pārraudzīja Tieslietu ministriju un NA diemžēl bija cieši saaugusi ar maksātnespējas administratoru biznesu. Kad Vai joprojām uzskatāt, ka šāds neatkarīgs vērtējums nebija vajadzīgs? Ja izlasīsiet to vēstuli, tur bija prognozēta situācija, ka lielākajā daļā gadījumu ir skaidrs, kur ir problēma. Civillietu departaments, kurš pārsvarā arī parakstījis šo vēstuli, šīs lietas skatīja un redzēja tās problēmas. Tagad, skatoties no distances — ir tiešām pozitīvi vērtējams tas, ka atradās trīs konkrēti uzvārdi un piecas vai sešas lietas, kuras tika novērtētas kā īpaši aizdomīgas, par ko arī Ģenerālprokuratūrai [tika nosūtīta informācija]. Tā ir tā vienīgā atšķirība, pārējais, kur mēs izanalizējām konkrētos trūkumus, tas jau faktiski bija pateikts tajā vēstulē. Viens no Tieslietu padomes piesaistītajiem ekspertiem Kalvis Torgāns pēc vērtēšanas pabeigšanas nāca klajā ar atsevišķām domām, ka laika posmā no Jūs Tieslietu padomes sēdē ļoti asi vērsāties pret Torgānu. Man pat radās iespaids, ka darbojaties kā advokāts virknei sašmucējušos tiesnešu. Kāda būtu jūsu atbilde uz to? Tā nebija. Pateikšu godīgi: Torgāna kunga paziņojums, ko viņš presē sniedza pirms [Tieslietu padomes], viņš aizskāra mani personiski, aizskāra manus kolēģus, arī tos, kas tajā darba grupā strādāja, jo viņš sevi pasniedza kā vienīgo, kas tur cīnās par taisnību.

Tā nebija! Visi mēs strādājām vienlīdz godīgi, apzinīgi un meklējām, un atradām tās problēmas. Līdz ar to, ja viens pēkšņi pasaka — es tur kā vanags, pārējie neko nedara, tas bija nekoleģiāli, un es teiktu, arī Goda tiesneša necienīgs gājiens. Bet vai cienīga bija jūsu rīcība tobrīd pret cilvēku, kuram ir atšķirīgs ieskats par kļūdu nopietnību? Manuprāt, es nevienu neaizvainoju par cita veida domām. Esmu pieradis pie tā, ka ik pa brīdim ir dažādas domas, strīdamies un debatējam. Ja pareizi atceros, mana vēršanās bija tikai pret pasniegšanas stilu. Un es nebiju vienīgais, kurš tā uzskatīja. Man pēc tam nāca klāt arī kolēģi, kas tajā grupā strādāja, un teica paldies. Kā uzticēšanos tiesām vairo tas, ka darbu turpina tādi tiesneši kā ziņojumā izceltie, par kuriem eksperti secināja — viņu spriedumi nav saprotami — un netieši norādīja uz korupciju? Redziet, lai tiktu vaļā no tiesnešiem, ir zināma procedūra. Diemžēl tajās lietās bija noilgums, Ģenerālprokuratūra deva savu atbildi. Situācija ir tāda, kāda ir. Vienīgā iespēja šobrīd — kad tie tiesneši iet kvalifikāciju, kolēģijai ir zināmi šie uzvārdi. Kvalifikācijas kolēģijai arī būtu jāskatās. Es tiešām neesmu interesējies, tad man jāaprunājas ar kvalifikācijas kolēģijas vadītāju. Bet pats par sevi fakts — tam vajadzēja pievērst uzmanību kvalifikācijā, un tad ir jāpaceļ tie kvalifikācijas protokoli, vai par to vispār ir runāts. Manā skatījumā par to obligāti bija jārunā.

Kvalifikācijas pārbaudēs, cik es saprotu, vērtē pēdējo posmu, savukārt tie notikumi ir par laika posmu no Bet jebkurā gadījumā Kvalifikācijas kolēģijai jāņem vērā, vismaz būtu jāuzdod jautājums, kas notiek ar šiem tiesnešiem šobrīd, ja viņiem ir bijušas šāda veida problēmas. Vai kvalifikācijas kolēģija un pašreizējais tiesnešu amata kandidātu siets ir pietiekami kvalitatīvs, lai atsijātu nekompetentos vai iespējami negodprātīgos tiesnešus? Par efektivitāti, protams, vienmēr var kaut ko darīt, bet tiesneša amats ir koks ar diviem galiem. Ir jautājums, vai labāk kļūdīties uz neatkarības rēķina, vai uz kvalifikācijas rēķina. Tas tāpat kā ar žurnālistu neatkarību, piemēram. Vai nu tā ir, vai tās nav, vidusceļa nav. Tas pats ar tiesnešu neatkarību. Piemēram, bija tāda tiesnese Liepājā Sandra Briķe, viņa savulaik netika pozitīvi novērtēta, pārpalikuma vadītājs arī bijuši dažādi pārkāpumi. Un tad vienā brīdī disciplinārtiesa — es arī biju sastāvā — viņu rekomendēja atlaist, un Saeima viņu arī atlaida. Tur bija sakrājies, tur bija gan kvalifikācija, gan disciplināratbildība, vairāki aspekti. Un tagad viņa pārmet, redzēju diezgan nešpetnus komentārus, ka viņa bijusi neatkarīga un tāpēc ar viņu izrēķinājušies.

Iedomājies situāciju: Tu dodies ceļojumā uz Franciju, biļetes izmaksā pāris simtus, nepieciešama nauda, lai iegādātos pārtiku un suvenīrus, kā arī nepieciešams atrast vietu, kur pārnakšņot. Ieguldījumi kriptovalūtā - pelnīt naudu pareizi Vai Katru Mēnesi Var Nopelnīt Naudu, Ieguldot Bitkoinos Pirmā lieta, kas jādara, pirms sākat nopelnīt bitcoīnus, ir reģistrēties bitcoin maku!

Šajā gadījumā tas nav, es biju disciplinārtiesā un mēs tiešām skatījām konkrētus pārkāpumus. Bet teorētiski var būt arī gadījumi, kad tiesas priekšsēdētājs ir uzēdies uz kādu tiesnesi un dod viņam nelabvēlīgu atzinumu, un tur tā neatkarība var būt aizskarta. Un jautājums, uz kuru pusi labāk kļūdīties — uz neatkarības rēķina, kas tomēr ir jāsargā, vai uz kvalifikācijas rēķina. Es labāk kļūdītos uz kvalifikācijas rēķina. Jo neatkarību vai nu ir, vai nu nav. Un, ja tiešām tas nav pārpalikuma vadītājs redzams, es kļūdītos uz to pusi. Daudzmaz sistēma strādā, ik pa brīdim ir bijuši gadījumi, kad atsaka kvalifikāciju.

Samērā nesen, pirms dažiem mēnešiem, viena tāda lieta bija. Vai ir bijis kāds tiesas spriedums sabiedriski nozīmīgās lietās, par ko esat domājis: šis tiešām nav saprotami un grauj tiesu varas reputāciju? Ir bijuši spriedumi krimināllietās, kur, izlasot ziņās, tiešām rodas iespaids… Es tagad nepateikšu konkrēti. Par to pedofilijas lietu, piemēram, bet, kad iedziļinājās tur, tiesnesim nebija citu variantu. Bet tas pirmais efekts, kad izlasi, kā tā? Kāds ir jūsu viedoklis par tiesnešu un advokātu vai juristu komunicēšanu, draudzēšanos vai kādiem darījumiem ārpus tiesas zāles? Redziet, tiesnesis ir cilvēks. Un jebkuram cilvēkam vajag draugus, paziņu loku. Tā ir viena lieta. Man te kolēģi arī stāsta, kas gadu desmitus strādā, ka kādreiz esot nākušas tādas sūdzības Ētikas komisijai, ka tiesnesis dzer alu restorānā. Kā drīkst?! Tiesnesis ir cilvēks. Bet, ja tev ir draugs advokāts, nav liegts ar viņu komunicēt, bet tu nedrīksti skatīt viņa lietas. Tam ir jābūt pamatu pamatam. Vai jūs pats kā jurists savas profesionālās darbības laikā neesat neformāli konsultējies ar tiesnešiem? Viņa ar tiesu lietām nenodarbojas. Viņas specializācija ir investīcijas, investīciju fondi, līgumi, finanšu instrumenti, ne tiesu lietas. Jūs pieminējāt, ka tiesnesim nevajadzētu skatīt lietas, kur draugs ir pārstāvis kādai no pusēm. Pirms pāris gadiem raidījums de facto vēstīja — jūs kā Augstākās tiesas tiesnesis esat pieņēmis lēmumu par labu uzņēmumam Pilsētprojekts investkuram pats pirms vairākiem gadiem kā jurists esat sniedzis pakalpojumus.

Šis ir stāsts par vairākiem uzņēmumiem, kur dalībnieku mazākums ar tiesas lēmumu panāca, ka vairākumam tika atņemtas balsstiesības, iztukšoti bankas konti. Pēc raidījuma jūsu rīcību vērtēja tiesnešu Ētikas komisijā un pārkāpumi netika saskatīti. Kā jūs pats turpmāk izvairīsieties no iespējamām interešu konflikta situācijām? Es pateikšu godīgi — tas ne vienmēr ir iespējams, diemžēl. Piemēram, šis gadījums. Man ne prātā nenāca, ka tā ir tā pati SIA, kurai esmu devis [atzinumu], jo lietu ir simtiem, nosaukumu un uzvārdu — tūkstošiem. Tā var gadīties jebkuram tiesnesim, jo es nezinu, kuram manam draugam kādas firmas ir. Es baidos par to vispār runāt, godīgi sakot. Jo mēs nepārbaudām tādā līmenī. Skatot lietu, mēs paskatāmies prasītāju, atbildētāju un advokātus, bet neviens neveic izpēti, vai šis prasītājs nav meitas uzņēmums kādam paziņas uzņēmumam.

Tas ir milzīgs risks, bet tur es neko nevaru izdarīt. Ja tā gadīsies, tad būs nepatikšanas. Es vēl paturpināšu: es jau arī nezinu, kuriem maniem radiniekiem ir kādas SIA sadibinātas. Redziet, likums nosaka divu gadu atdzišanas periodu. To arī pateica Ētikas komisija — principā tie divi gadi ir OK, pamatā uz to jāorientējas. Otrs pārpalikuma vadītājs — ir tuvas personiskas attiecības. Man ne ar vienu klientu nav bijušas tādas tuvas, personiskas attiecības, līdz ar to no tās puses es riskus nesaskatu. Mani draugi un paziņas ar tiesvedībām nenodarbojas, advokātu vidū man arī nav kaut kādi īpaši tuvi draugi. Protams, kursabiedri ir, bet neviens pie manis nekad nav vērsies ar kaut kādiem nepiedienīgiem priekšlikumiem. Mēģinot apzināt potenciālās interešu konflikta situācijas, tie ir desmiti vai simti klientu, no kuriem esat ņēmis naudu, un potenciāli būtu iespējams, ka jūs tiesā nonāktu interešu konflikta situācijā? Mēģinu saprast jūsu iekšējo nostāju — ja gadījumā kāds no tiem simts klientiem būs otrā pusē, neatkarīgi no tā, vai tas ir bijis pirms trīs gadiem vai septiņiem, jūs to lietu skatītu? Pirms daudziem gadiem bija tāds deputāts Razminovičs. Viņam bija strīds ar norvēģu investoru, es viņu šķīrējtiesā pārstāvēju. Pēc tam pārsvarā es konsultēju advokātu birojus, kuri konsultēja tos klientus. Viena lieta bija saistīta ar Mareku Segliņu, kurš bija valdes loceklis Zeus lietā, bet tur man bija viens ļoti specifisks jautājums — jādod juridisks atzinums, bet viņu pārstāvēja cits advokātu birojs.

Ā, tad mani vienreiz nolīga angļu birojs Piper. Tas ir viens no lielākajiem advokātu birojiem pasaulē. Tur bija runa par Ventspili, specifisks jautājums par valdes locekļu atbildību un dalībnieku lēmumu pieņemšanu. Godīgi, es pat nezinu, kurā pusē viņi bija. Manuprāt, Meroni pusē. Es nezinu, man uzdeva konkrētu jautājumu. Es pat neiedziļinājos — kam tas kalpo. Manuprāt, runa bija par dalībnieku sapulces lēmumiem. Viņiem bija kašķis par to, kuri valdes locekļi kurā brīdī ir bijuši un vai viņi varēja pieņemt lēmumus. Es vienkārši izliku pa plauktiem atzinumā to juridisko vērtējumu un nezinu, kura uzvārds kalpo kuram.

Lembergam kaut kad es Ventspilī lekcijas lasīju smejas. Sen, kaut kad Kad tika pieņemts Komerclikums, es par Komerclikumu lasīju, bet Ventspils domē, ne jau Lembergam. Nu, kur ir Ventspils dome, tur Lembergs. Es tā vienkārši saku. Šāda veida saikne ir bijusi, bet ne personiskas attiecības. Personiski neesmu saticis. Kā vērtējat to, kas noticis šajos 30 gados — oligarhu izveidošanos un to, kā tiesībsargājošās iestādes, tiesu vara ir mēģinājušas tikt ar viņiem galā, ar ko tas viss ir beidzies? Divi varianti — vai nu nav pierādījumu, vai nu nespēj pierādīt. Te ir runa par to, ko es teicu sākumā — ir jādomā par saimniecisko noziegumu specializāciju, balto apkaklīšu noziegumiem, nevis par ekonomisko tiesu civillietās. Un tas nesākas ar tiesu. Tas viss sākas ar izmeklēšanu, prokuratūru, un tiesa ir tikai beigās. Visa sistēma ir jātrenē. Manā izpratnē es teiktu, jā. Cietumā nevienu neliek par viedokļiem. Jā, gadās kļūdas. Protams, ir kaut kur korupcija, bet pamazām tiek izķerti. Nav tāda situācija, ka nevar paļauties uz likumiem. Cita lieta, ko bieži vien pārmet, bet tā ir problēma arī vecajās demokrātijās — tas, kuram ir lielāki resursi, dabū labākus advokātus, nenoliedzami.

Tas pats ir Amerikā, Vācijā, tas pats ir šeit. Jautājums ir par juridisko kvalifikāciju. Redziet, par to taisnīgumu es savulaik uzrakstīju Jurista Vārdāmums sanāca diskusija ar ētikas profesori. Tiesā taisnīgumu atrast ne vienmēr var. Jo tiesa meklē juridisko taisnīgumu, nevis taisnību kā objektīvi pastāvošu. Piemēram, Jānis aizdot Pēterim naudiņas. Pārskaita, viņam ir pierādījums, bankas kvīts. Pēc gada Jānis vēršas tiesā, saka — Pēteris man nav atdevis naudiņu. Tiesnesis saka Pēterim: atdevi naudiņu? Atdevu naudiņu. Jānim prasa — viņš atdeva naudiņu? Nē, neatdeva. Kā tu viņam atdevi? Es viņam rokās atdevu. Liecinieki bija? Nē, nebija. Tātad viens melo. Liecinieku nav. Jānim ir bankas kvīts, viņš ir pārskaitījis, tas ir pierādījums. Pēterim pierādījumu nav.

Ko darīt tiesnesim? Mēs nezinām, kurš melo. Te ieslēdzas nevis dabiskais vai faktiskais taisnīgums jeb taisnība, bet ieslēdzas juridiskā taisnība. Uzvar tas, kurš pierāda. Šajā gadījumā Civillikums pasaka — tas, kurš naudu dod, tam ir pienākums pierādīt. Jānis naudu deva, pierādīt var? Pēteris naudu deva — nezinām, pierādīt nevar. Varbūt pēc 50 gadiem Jānis pirms miršanas izsūdz grēkus, ka tomēr Pēteris viņam naudu atdeva, bet tiesas spriedums būs pretējs.

Ko darīt? Nereti tiesu vara lasa likuma burtu, bet neredz kopējo ainu un nesniedz taisnīgo rezultātu. Gadās, pret to mēs mēģinām cīnīties, šo juridisko formālismu mēģinām izdzīt. Piemēram, nupat vienam tiesnesim ierosināja disciplinārlietu, nosodīja viņu. Par to, ka bija formāli piegājis likumam. Ļoti formāli, kā rezultātā cilvēki zaudēja tiesības neatgriezeniski, nevarēja vairs pārsūdzēt. Pabeidzot par klientiem, publiski zināms, ka Cik ilga bija šī darbība un kāda bija tās būtība? Jā, bija tāda lieta. Kad pieņēma Komerclikumu, visiem bija jāpārreģistrējas uz jauno reģistru. Tur bija strīds, vai dalībnieku sapulce varēja noteikumus statūtos grozīt pārreģistrācijas ceļā vai nevarēja. Ļoti specifisks juridisks jautājums. Viena tiesvedība, vairāk nekādas attiecības. Atgriežoties vēl pie saimnieciskiem jautājumiem, jaunākās metodes kā pelnīt naudu tiešsaistē 2021 gadā gaitas sākāt bez kādiem uzkrājumiem un personiskām saistībām.

Taču deklarācijā redzams, ka jums pieder vairāki īpašumi, automašīnas, tajā skaitā Tas nav dārgs mt4 automatizēta tirdzniecības apmācība Nē, tas ir pusizjauktā stāvoklī, nopirku par dažiem tūkstošiem sen atpakaļ Anglijā. Man kādreiz patika klasiskie auto, bet tā viņš arī palika šķūnī.

Vai joprojām tāpat domājat? Tādā formātā kā toreiz tika piedāvāts — tā bija. Es izstāstīšu būtību, man bija divi iebildumi. Viens, ka tam nav jābūt Komerclikumā, tam ir jābūt speciālajā naudas atmazgāšanas novēršanas likumā. Toreiz tā doma, ko bīdīja — ka tie ir valdes locekļi, kuriem ir obligāts pienākums sniegt šīs ziņas. Viss ir skaisti, bet, ja paņem akciju sabiedrību, kur ir akcionāru, no kuriem divi ir investīciju fondi, kā valdes loceklis var zināt — kas stāv aiz katra no akcionāriem? Mans [otrais] iebildums bija pret to, ka tiek uzlikts neizpildāms pienākums valdes locekļiem.

Tikai par to. Mans otrais priekšlikums tika akceptēts, izstrādājot jaunu priekšlikumu un pieņemot likumu Pirmais priekšlikums tika akceptēts sešus gadus vēlāk, Kopumā — jā. Jautājums, kam to uzliek par pienākumu norādīt — lai neuzliek par pienākumu tam, kurš nevar to pārbaudīt. Tas tika ņemts vērā, ja pareizi atceros. Tāpat gribu saprast par jūsu izglītību un darbu akadēmiskajā jomā. Pieteikuma vēstulē, kandidējot uz AT tiesneša amatu, jūs atsaucaties uz vairāk nekā 20 gadu akadēmisko pieredzi LU mācībspēka amatā. Vai visu šo laiku esat bijis štatā? Tur sākumā bija drusku jocīga situācija, jo reāli esmu strādājis vairāk nekā 20 gadus, pēc papīriem parādās 18 gadi. Es pabeidzu universitāti Tur sākumā bija viena tāda katedra, kura lasīja ne juristiem. Liekas, sākumā biju stundu pasniedzējs, nevis štatā. Un tad mani aizkomandēja uz Dāniju, jo bija jāsagatavo jauni kursi Latvijas Universitātē, kas atbilst Rietumu standartiem. Tad mums bija vienošanās, ka es sagatavošu divus kursus, to es Dānijā izdarīju stažēšanās laikā. Publisko administrāciju politologiem sagatavoju un trīs gadus nolasīju. Un juristiem es sagatavoju valsts zinātnes kursu. Par štatu es neatceros, bet oficiālajā papīrā, ko man iedeva, kad nācu uz Augstāko tiesu, bija rakstīts 18 gadi — saprotu, ka štatā mani ieskaitīja tad, kad atgriezos no Dānijas vai Norvēģijas. Redziet, es tam īsti neredzēju jēgu, godīgi sakot.

Mani vairāk piesaistīja tas, kam ir praktisks rezultāts. Piemēram, Komerclikuma izstrādāšana, Maksātnespējas likuma izstrādāšana — tas darbs faktiski ir dziļāks, nekā disertācijas uzrakstīšana šaurā tēmā, un rezultāts ir tāds, ko redz, tam visam ir jēga. Diemžēl es nevarēju sevi piespiest pētīt kaut kādu tēmu, kurai nebūs būtiska nozīme vai ietekme uz tiesībām. Bet eksāmenus doktorantūrā es nokārtoju. Šķiet, laikam pat visus. Vienīgā aste palika tā disertāciju, bet ar visiem šiem likumprojektiem — darbs pie likuma un pārējais, tā arī palika. Es doktorantūrā biju divreiz. Tad Nu, varbūt tomēr… Mani arī universitātes ieguldot atkārtotā kripto iedrošināja, ka vajadzētu. Sanita Osipova, kas bija katedras vadītāja — tu taču vari.

Tad es iestājos, atkal eksāmenus nokārtoju, bet tad Nē, pilnīgi nē. Gan materiāli apsvērumi, gan arī zināms nogurums, tas tomēr paņem laiku un enerģiju, lasīt lielam studentu skaitam. Krīzes rezultātā arī atlīdzība būtiski samazinājās. Beigās sanāca, ka man, atbraucot uz nodarbībām, par mašīnas stāvvietu vairāk jāsamaksā, nekā es varu dabūt par tām lekcijām. Tas bija arī tāds personisks nogurums. Es aizgāju Vēl gribēju saprast par institūtu Latvijakur darbojāties. Ar kādu mērķi tas tika izveidots, kāda bija tā loma Es biju atgriezies no stažēšanās, ceļojumiem pa pasauli un tad pie manis vērsās Einārs Semanis.

Viņš organizēja man to braucienu uz Dāniju. Toreiz Viens no tādiem bija Hadsona institūts, Indianapolē balstīts konservatīvais domu rezervuārs. Viņi popularizēja savu politiku un meklēja iespēju izveidot kaut ko līdzīgu Latvijā. Tādu kā pētniecisko centru, ar ko varētu sadarboties. Ar viņu atbalstu tas arī tika izveidots. Tur gan dibinātājos bija privātpersonas. Jā, tur bija Jānis Krūmiņš, viņš toreiz bija no Latvijas ceļa. Hadsona institūts laikam pats dibinātājos nebija, bet viņi finansēja to sākuma posmu. Iedeva sākuma naudu un palīdzēja piesaistīt naudu pētījumiem. No politiskās virtuves mēs saņēmām vienu pasūtījumu kaut kādam pētījumam. Vietējais finansējums toreiz bija varbūt kādi 10 tūkstoši, bet no kā tas bija, es neatceros.

Tā nauda bija vērsta uz vairāku aptauju rīkošanu par dažādiem jautājumiem. Vietējo sponsoru mums bija ļoti [maz], man liekas, ka tas bija vienīgais. Kā jūs pats sevi raksturotu — kā vairāk liberālu vai konservatīvu cilvēku. Konservatīva organizācija deva naudu, tad tas saskanēja ar jūsu vīziju? Nē, tur nebija runa par ideoloģiju. Bija runa par to, ka Latvijā vajadzētu pietiekami ātri attīstīt normālu ekonomisko sistēmu: brīvais tirgus un tā tālāk. Līdz ar to Koncernu likums, Komerclikums, banku maksātnespēja — tie bija jautājumi, ar ko pamatā darbojāmies. Tie politiskie jautājumi — paralēli sadarbojos ar citiem tā laika speciālistiem. Gunārs Kusiņš man rakstīja rakstus, Ineta Ziemele arī rakstu krājumā rakstīja.

Šķiet, ka jā. Kurš uzreiz pasaka jā, kurš tiešā tekstā nepasaka, bet var saprast, ka atbalsts ir. Būs — būs, nebūs — nebūs. Tas man nav pašmērķis nonākt kādā amatā. Ja kaut ko var izdarīt, tad es to izdarīšu, ja ne — tad nē. The post Zinu, kas jādara appeared first on IR. Koronavīrusa krīzes ietekme Latvijas ekonomikā visskarbāk izpaudīsies 2. Taču pirmās straujo pārmaiņu pazīmes ir redzamas jau šodien publicētajos 1. Kāpums Latvijā ir straujāks nekā citās Baltijas valstīs. Lai cik daudz runātu par pandēmiju, tā nav vienīgā mūsu ekonomikas rūpe — piemēram, krasais kritums tranzītā notiek galvenokārt citu iemeslu dēļ. Tieši vīrusa radītā stresa pirmās pazīmes bija elektronikas uzņēmumu bažas janvārī par komponentu pieejamību, bet marta vidū tūrisma un nepārtikas preču tirdzniecība jau bija dziļā krīzē.

Labāk izskatās nodarbināto skaita rādītāja izmaiņas. Salīdzinot ar pērnā gada beigām, tas saruka par 9 tūkstošiem, taču tā ir drīzāk sezonāla parādība, kas daudz neatšķiras no pārmaiņām citos gados. Nodarbinātības kritums visvairāk skāris cilvēkus vecumā no 35 līdz 44 gadiem, tātad visaktīvāko vecuma grupu, kamēr senioru nodarbinātības līmenis ceturkšņa un gada laikā ir pat pieaudzis. Nav redzama nozīmīga ietekme uz algas lielumu, gada laikā ir strauji audzis lielas virs eiro netobet samazinājies mazas algas līdz eiro saņemošo īpatsvars, pretējās pārmaiņas ceturkšņa griezumā ir sezonālas. Ilgstošo bezdarbnieku skaits vēl nav pieaudzis, taču tas neizbēgami notiks. Tātad pandēmijas ietekme uz darba tirgu 1. Taču var minēt, kā tā izpaužas šobrīd un izpaudīsies nākotnē. Šis ir interesants un neparasts laiks, kad rakstīt par ekonomikā notiekošo. Vairākas nozares un to uzņēmumi jau jūt uzlabojumus salīdzinājumā ar krīzes kulmināciju marta beigās un aprīļa sākumā. Taču datos, kas raksturo ekonomiku un darba tirgu kopumā, un kas pieejami pēc ilgāka laika, vēl ir redzama tikai krīzes tuvošanās. Ir dati, kas jau atspoguļo krīzes pārvarēšanu, kas gan ir gara, gados mērāma procesa sākums. Bezdarbnieku skaita pieaugums, pa nedēļām pašlaik ir tikai apmēram sestā daļa no izmaiņu ātruma aprīļa sākumā.

Skatoties pa dienām, NVA jauno klientu skaits ir samazinājies no tūkstoša augstākajā punktā aprīļa sākumā līdz simtam Turklāt tas nenozīmē, ka tagad bezdarbnieku skaits aug par cilvēkiem dienā, jo ir citi, kas darbu atrod. Vakanču skaits kopš krīzes sākuma samazinājās apmēram uz pusi, bet kopš aprīļa ir pieaudzis. Maijā līdz šim reģistrēti jaunu vakanču. Apple un Google dati rāda, ka aug pārvietošanās, jo īpaši privātā transporta izmantošanas intensitāte, kas jau pārsniedz janvāra vidus līmeni. Gaisma tuneļa galā iekšējo pakalpojumu nozarēm jau ir spoža, tās strauji attālinās no zemākā punkta. Taču rūpniecībā tas vēl visdrīzāk ir priekšā. Jau vairākus gadus sabiedrisko diskusiju krustpunktā Latvijā ir bijusi nevienlīdzība. Nav šaubu, ka koronavīrusa ietekme problēmu saasinās, tāpat kā citur pasaulē. Pandēmijas plosīšanās darba tirgū ļoti nevienmērīgi ietekmē cilvēkus atkarībā no viņu ienākumu līmeņa un izglītības. Tos darbus, ko veic cilvēki ar salīdzinoši zemāku izglītību, biežāk ir neiespējami veikt attālināti, tie ir plaši pārstāvēti vairāk cietušajās nozarēs, kā viesnīcas un restorāni. Zīmīgi, ka jauniešu bezdarba līmenis gada laikā audzis vairāk nekā divkārt straujāk par kopējo — par 3,4 procentpunktiem.

Arī tas lielā mērā ir tūrisma apstāšanās rezultāts. Vislabākie dati un analīze ir pieejama par ASV ekonomiku, tās rezultātus var izmantot aptuvena priekšstata veidošanai par Latvijā notiekošo. Tātad lielākais ienākumu kritums ir cilvēkiem, kuriem visdrīzāk nav lielu uzkrājumu, jo nav bijis ienākumu, no kuriem tos izveidot. Zīmīgi, ka Apple mobilitātes dati par Latviju zīmē labvēlīgāku ainu nekā Google sniegtie, kas liek domāt, ka arī šeit cilvēki ar augstākiem ienākumiem cieš mazāk. Cik ļoti ir jāuztraucas par nevienlīdzības kāpumu? No vienas puses, runājam par diezgan īslaicīgu stāvokli lielākajai daļai nozaru un strādājošo. No otras puses, šis stāvoklis var visvairāk ieilgt nozarēs, kas ir svarīgas darba devējas cilvēkiem ar salīdzinoši zemu kvalifikāciju.

Iemācīties ieguldīt kriptovalūtā Domuzīme bezmaksas kriptonauda tirdzniecība Kriptovalūtas ieguldījumu konvencijas Par virtuālo valūtu, kurā cilvēki var ieguldīt kā iegūt naudu internetā top veidi kā nopelnīt naudu bez papildinājumiem. Darbs ārzemēs metinātājiem procenti par bitcoin ieguldījumiem Top interneta naudas pieņemšanas vietnes Cik daudz kriptonauda ethereum tirgo. Man patiešām ir nepieciešams pelnīt naudu tagad augstākā kriptogrāfija ieguldījumiem Kriptogrāfijas tirdzniecības pasaule Tirdzniecības cryptocurrency uk iesācējiem labākais veids kā pelnīt naudu no mājas latvija

Pandēmijas ietekme jau atšķiras un atšķirsies arī ģeogrāfiskā griezumā. Tie Latvijas rajoni, kuru ekonomikā dominē lauksaimniecība un pārtikas pārstrāde, var justies samērā droši. Visai labas izredzes ir arī Rīgas iedzīvotājiem, kaut sākotnēji šeit bezdarba kāpums bija straujāks, jo te plaši pārstāvētas vairākas krīzes sākotnēji skartās nozares.

Taču galvaspilsētā arī notiek strauja atgūšanās, kas ir acīmredzama ielu satiksmes pieaugumā. Rīgas lielākajai eksporta nozarei — IT un biznesa pakalpojumiem — pandēmija kaitēs mazāk nekā preču eksportam. Krīze sākās kā pakalpojumu krīze, bet turpināsies vairāk kā ražošanas krīze. Pasaules tirdzniecības organizācija prognozē, ka šogad pasaules tirdzniecība samazināsies vairāk nekā par desmito daļu. Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē apstrādes rūpniecība veido trīs reizes lielāku ekonomikas daļu nekā Rīgā. Ir bažas par vairākām reģionu pilsētām. Galvenokārt par Ventspili un Daugavpili, kur koncentrējas divas ievainojamības — liela tranzīta loma, kā arī metālapstrādes un mašīnbūves daļa rūpniecībā, kas vairākus gadus bija priekšrocība, bet šobrīd ir arī risks. Arī trešajā lielajā ostas pilsētā Liepājā rūpniecības uzņēmumi specializējas metālapstrādē un mašīnbūvē. Taču tas, ka te ir veiktas un turpinās lielas investīcijas, mazina krīzes ietekmi. The post Vīruss ir netaisns appeared first on IR. Sākot ko jaunu, pārmaiņas ierastajā dzīves ritmā ir neizbēgamas. Reizēm šīs pārmaiņas var biedēt vai atturēt cilvēku no dažādu iespēju izmantošanas.

Taču pārmaiņas ikdienā var nest arī ko labu. Ideja par skolotāja profesiju man pārpalikuma vadītājs tāpēc, ka savā karjerā nonācu punktā, kur sapratu — šībrīža iesāktais ceļš man neder. Tad piesēdos un padomāju, ko es protu darīt, kas man sanāk, kas ir vajadzīgs apkārtējiem un par ko varu saņemt naudu? Ideja strādāt par skolotāju izkristalizējās kā loģisks tālākās karjeras turpinājums. Savukārt Iespējamās misijas piedāvājums ļoti labi iegūlās iepriekš minētajā loģiskajā lēmumā. Līdz tam arī biju iepazinis vairākus skolotājus, kuri bija iesaistīti šajā kustībā un atstāja ļoti labu iespaidu par sevi kā cilvēki un savas jomas profesionāļi. Iesaistoties Iespējamajā misijāman tika piedāvātas vakances ārpus Rīgas — Ogrē un Tukumā. Pirmajā brīdī bija nedaudz apjukums, jo nebiju tādu variantu pat iedomājies. Šķita, ka Ieguldot atkārtotā kripto taču ir tik daudz skolu, noteikti jābūt kādam piedāvājumam no Rīgas skolas. Bet, tā kā tas bija brīdis dzīvē, kad biju gatavs krasām izmaiņām, tad diezgan ātri pieņēmu šo situāciju kā potenciāli labu esam un izvēlējos piedāvāto vakanci Tukumā. Līdz ar pirmo viesošanos skolā redzēju, ka tā ir pareizā izvēle. Jau no paša sākuma skolas vadības un kolēģu attieksme bija ļoti atbalstoša, bet skolēni bija gatavi gan mācīties paši, gan pamācīt un pārmācīt mani. Karjeras virziena un dzīvesvietas maiņa ir nozīmīgi dzīves lēmumi.

Ja tie abi notiek reizē, tas prasa pārpalikuma vadītājs fiziskās un garīgās enerģijas. Tā bija arī man. Turklāt es pārcēlos uz pilnīgi svešu vietu, kur faktiski nevienu nepazinu.



Digitālās, Kur Un Kā, Nivida Titan, Malaizijas Kriptovalūtas Tirdzniecība, Pelnīt